November 16th, 2014

• komunikācija, kategoriskums, kategorijas, problemātika un aicinājums
• 11/16/14 04:58 am
• "Nezinu, kāpēc tādas lietas jādara..." - R par manu vēlmi publiski samelot, ka viņa has inherited a lot of money and therefore I'm sad that we've not together anymore. Kāpēc vispār es vēlos rakstīt tādas muļķības - jautāju sev un jums?
  
  Katrā ziņā šis posts nebūs par Ritas naudu. Tas beigu beigās drīzāk būs par mani un tevi, par jums un mums, par iespējām komunicēt. Un par iespējamu "briļļu klubiņa" izveidi (definīcija atrodama zemāk).
  
  Vadu savu gaļas bluķi (runa ir par ķermeni un nervu sistēmu, un vispār - visām sistēmām), un daru to ar uzskatu, ka es neesmu materiālists, un man idejiski nepatīk nauda, taču tā diemžēl ir nepieciešama, lai eksistētu modernajā sabiedrībā, dzīvojot pilsētā un darot to ar pēc iespējas mazāk ierobežojumiem jebkurā jomā, kas kaut kādā mērā tiek, manuprāt un pārsvarā arī mūsuprāt, uzspiestas cilvēkiem, kuri vēlas, neviena netraucēti (un nevienam netraucējot), dzīvot tā, kā viņi ir atzinuši esam par labu, un, ja ne tā (jo pārsvarā ir daudz īslaicīgi nepārvarami apstākļi), tad vismaz cenšoties risināt kādu no kolīzijām/konfrontācijām tādā manierē, kas pat tad, ja tomēr manam (mūsu) argumentam neizdotos prevalēt, un cilvēku prāti paliktu, kādi tie paliek vienmēr - klusi kliedzam kurlo pasaulē: "Palīgā! Izskaidrojiet man šo visu! Es neko nesaprotu! Es neko ne-sa-pro-tu!", tad vismaz cilvēkiem līdzās tipiskajam apjukumam, mulsumam un pat panikai, klāt nāktu jauna izjūta. Apziņa par to, ka tas nav humors. Sajūta un izjuta reizē, ka tas pat nav temats, ko apspriest, malkojot tēju un ēdot cepumus "Mateja draudzes" sanāksmē.
  
  Bet kas, sasodīts, tad ir tas "tas"? Vai tās ir manas vai tavas bailes? Vai varbūt viņu bailes? Jo, kā mēs esam novērojuši, viņu bailes kopumā ir daudz svarīgākas par mūsu. Tāpēc mums reāli nav nekādu izredžu. Vien iespēja atstāt iespaidu. Būt par klaunu. Par izklaidi (entertainer). Tikt pārprastam vienmēr un visur. Pēdējā aspekta dēļ vēlos nodibināt "briļļu klubiņu", ko varētu saukt par "sapratne un tās robežas".
  
  Vai jūs piedalītos šādā "briļļu klubiņā"? Labi, varbūt kāds no jums nemaz nezina, kas tas tāds ir. Īsumā. "Briļļu klubiņš" radās tālajos 90tajos, šķiet, lidz ar pirmās Harija Potera grāmatas ejakulāciju vienkāršajās laužu masās. Cilvēks saprata, ka bez viņa tomēr ir arī citi, kuri "saprot" vai vēlas to. Tāpēc cilvēks zaudēja daļu sava kūtruma par labu kam tiešām nozīmīgam - komunikācijai, kas veidota un balstīta uz sapratni, savstarpēju a priori cieņu until proven otherwise, kā arī zināmu sirsnīguma devu, ņemot vērā atklātības nepieciešamību - un nepieciešama tā ir tikai tāpēc, ka bez tās vai vismaz bez idejas par to nekas nopietns nespēj pastāvēt. Bet nevajag šeit piesieties vārdam "nopietns". Neviens "šeit" netiecas apmierināt savas jocīgās domāsānas kategorijas, piemēram, to pašu "nopietnuma faktu" kā vienu no savas īpatnējās pasaules uztveres pamatpostulātiem.
  
  Lietoju vārdu "īpatnējs", jo, cik esmu saskāries ar cilvēkiem, kuru domāšanas process ir piebāzts ar šādām, manuprāt, jokainām kategorijām kā... kategoriskums kategoriskuma pēc, nopietnība nopietnības pēc, un viss pārējais, kas beigu beigās jeb drīzāk ļoti ātri dialoga partnerim izraisa vai nu galvassāpes vai vēdergraizes, apzinoties, ka reāli diskusija kā tāda nemaz nav iespējama šī cilvēka izteikti šaurā acu platuma dēļ, kas viņam (un līdz ar to viņa potenciālajiem "upuriem") izraisa un ir spējīgas izraisīt spēju redzēt tikai taisni, nemanot to, kas notiek malā, kaut kur aiz... plecu līmenī, zemāk vai augstāk. Jā, pielīdzinu šeit cilvēku dzīvniekam - zinu, ka tā nav, bet man dažreiz labpatīkas iztēloties, ka ar cilvēkiem ir tāpat kā ar dzīvniekiem, un tie sugas īpatņi, kuru acis ir relatīvi tuvu cita citai (haha, nezinu, kāpēc nerakstu "viena otrai"), labāk redz kopumā, bet "tikai uz priekšu", jo viņi ir mantojuši plēsēja acu izvietojumu. Un tad ir aitas, gotiņas, gazeles - nez kāpēc faktu, ka acis ir relatīvi tālu viena no otras, esmu izteiktāk ievērojis sievieteš. Kopumā pēc maniem eigēnskajiem novērojumiem varētu secināt, ka vīrieši "joprojām" ir mednieki, bet sievietes - ievainojams bara dzīvnieks, kas ir tendēts izvairīties no konfrontācijas ar nezināmo, un labi redz to, kas notiek apkārt, savukārt, dažreiz nemana to, kas notiek acu priekšā. Labi, par to tā kā pietiks rakstīt.
  
  Tātad, briļļu klubiņš. Vai tev interesētu komunicēt vairāku cilvēku bariņā un justies saprastam/-ai, jā, un ne tikai tā - novest seansu eksaltētā ekstāzē tieši šīs sapratnes dēļ. Tvert citam citu pusvārdā un pabeigt citam cita teikumus. Nodarboties ar kopīgām intuīcijas sesijām, kā arī dažādiem pašu iniciētiem domu/ideju projekciju sesijām, kur mēs spēlētos ar mūsu visnotaļ interesanto uztveri/apziņu, piemēram, apzināti virzot savas domas tajā virzienā, kas nemaz neeksistē, un beigās pāriecināties, ka kāds ir izjutis, ekspektējis to tavu projekciju. Ja nesaprati, par ko ir runa (tas ir normāli; šajā klubiņā uzsvars būtu nevis uz elitārismu, bet gan uz labu savstarpējo soc-līmeņotību (smejos par vārdu "labu")... tātad, minēšu piemēru.
  
  Piemērs projekcijām. Trīs reizes pēc kārtas esmu veicis eksperimentu. Sarunāju tikties ar meiteni X vietā Y trīs reizes pēc kārtas mēneša laikā. Pirmajā reizē atnesu viņai ziedus, par ko viņa bija pārsteigta, jo "es neesmu tāds cilvēks" (pirmā potenciālā "projekcija"). Otrajā reizē, kad gāju viņu satikt, ļoti "spēcīgi" domāju un vizualizēju ainu, kā pēc 10 minūtēm viņu atkal iepriecināšu ar ziediem (biju tos jau nopircis). Taču minūtes 3 pirms tikšanās, es ziedus paslēpu vietā Z, un mēs satikāmies, taču ziedu nebija. Es jutu, ka viņa tos bija ekspektējusi. Pavaicāju, vai viņa gadījumā nejūtas tā, it kā kaut kas trūktu vai kaut kā tā, un viņa atzina, ka tā tiešām ir, un tāpēc mēs nogājām lejā pa trepēm uz vietu Z, un es viņai iedevu tur atstātos ziedus, par ko viņa bija ļoti priecīga. Trešā reize teorētiski bija the most tricky one, bet reizē arī potenciāli visparedzamākā. Gāju pa to pašu ceļu uz to pašu vietu satikt viņu. Ejot garām vietai, kur parasti pirku ziedus, es apstājos, nopētīju ziedus, to daili, paostīju pāris puķītes un gāju tālāk, bet ar domu par to, ka man līdz tagad ir ziedu pušķis. Ejot uz tikšanaš vietu, fantazēju par to, kās pasniedzu viņai ziedus un vizualizēju ainu ar priecīgo viņu. Taču nekādu ziedu nebija, un atkal (taču šoreiz "spēcīgāk") viņa juta šo "noslēpumaino" ekspektāciju pēc sūda ziediem.
  
  Labi, pietiks rakstīt, tāpat nav jēgas, ja tā padomā, jo visiem vienalga.
  
• 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko