- piepisējs
- 10/21/14 05:28 pm
- Pirms pāris dienām Rita man teica, ka, ejot garām Lāčplēša/Kr.Barona krustojuma jaunajam būvlaukumam, kas sevī bija ieskāvis, nezinu, 4, līdz 6 lielus kokus, viņa pavaicājusi darbu vadītājam, vai viņi negrasās cirst tos vecos, burvīgos kokus, kā lapotnes tveicīgās vasarās mums sniedz tik veldzējošu paēni. Viņa bija noraizējusies, jo koki atrodas iekš būvlaukuma iežogojuma, ļoti tuvu pie objekta. Būvdarbu vadītājs par viņai par brīnumu atbildējis, ka necirtīs.
Es uz to atbildēju ar konfirmēju-tavu-informāciju, nomurminot kaut ko: "Neticami fantastiski cerams, jā."
Bet patiesi. Tā vieta ar saviem bomžu soliņiem, kur karstās vasaras naktīs cilvēki mēdza vienkiārši apsēsties vai nu vieni, vai ar draugiem, un izpist kaut kādu prāvāku alkohola vienību, un turpat vienkārši arī atrubīties... Tā vieta bija vieta, kas vietai pilsētā piešķir toni, kas definē to. Bet es laikam atceros to, ka vispār ir šāda sajūta.
Tas ir kā nogalināt kādu tavu ģimeneslocekli. Jo tā arī ir atmiņa, kas izplēn laikā.
-
9 atstāja kaut koatstāj kaut ko