October 6th, 2014

• par māsu, tuvību un mūsu viltīgo kognīciju dažādās komunikācijas vidēs
• 10/6/14 05:57 am
• Mana māsa  šajā blogā tiek pieminēta tik ļoti reti, ka, ja jums noteikti kāds pavaicātu, vai domājat, ka esmu vienīgais bērns ģimenē, jūs atbildētu apstiprinoši. Tas - fakts, ka man ir māsa. Kāpēc es par to nerakstu? Tāpēc, ka gluži kā māte, māsa mani neinteresē (nē, drīzāk interesē mazāk, nevis pavisam neinteresē). Mums, augot kopā līdz pat viņas post-tīņu vecumam, vienmēr bija tādas diezgan antagonistiskas attiecības. Nekas līdzīgs sacensībai vai sāncensībai gan tas nebija.
  
  Un kāpēc jūs, manuprāt, varētu iedomāties, ka esmu vienīgais bērns ģimenē? Valodas barjeras un jūsu/manas uztveres manieres/ierobežojumu dēļ. Valodas barjera - rakstot postus, mana valoda tomēr ir vairāk ierobežota, nekā tad, ja runātu, jo, kad runāju, parasti ir daudz piebilžu, atkāpju un tādu lietu (kaut vai bodī lengvidžs vai apziņa, ka pateiktais ir domāts kā ļoti tumšs humors [šeit par rasismu]), kas ļauj man neizklausīties pēc pārlieku kategoriska dumiķīša vai, nezinu, liekuļa, egoista (smejos par šo vārdu, kad tas tiek lietots *šajā* kontekstā), rasista un/vai antikulturāla kropļa. Rakstot un runājot, cilvēks ir tendēts "izklausīties pārāk kategorisks". Tas nozīmē, ka. viņa teiktais var izklausīties (un, jāatzīst, bieži ir) pārbāzts ar uzsvariem uz pārlieku daudz "muļķīgiem principiem" (pārāk subjektīvi, tāpēc pēdiņās), pārlieku determinētām idejām par to, kāds ir lietu izkārtojums pasaulē un kādam tam būtu jābūt (līdzās nepārvaramai, gandrīz vai maniakālai nepieciešamībai iebāzt šo savu viedokli sejā pārējiem), līdz galam prātā neapviļātiem argumentiem un viedokļiem (bieži brutāli nospertiem no citu cilvēku sacītā/rakstītā), kas vietām var tikt sociāli izspļauti tikai argumenta/viedokļa nepieciešamības (vai idejas par nepieciešamību) pēc, un parasti beidzas apkaunojoši tā autoram, viņam, iespējams, to pat neapzinoties.
  
  Mūsu uztvere mūs ierobežo citus uztvert "objektīvi" jeb tā, kā šis cits cilvēks domātu (vēlētos, iztēlotos), kā viņu uztver citi, un pat tas nebūtu "objektīvi", tāpēc lietoju pēdiņas. Mūsu savsatrpējā uztverē patiesi objektīvi var būt tikai fakti, būtībā ar zinātniskiem (socioloģiskiem, psiholoģiskiem, fizioloģiskiem, induktīviem, deduktīviem) un intuitīviem/šamanistiskiem paņēmieniem nosakāmi fakti, kā mūsu vecums, mīļākā limonāde vai narkotika, tas, kāpēc mēs preferējam lietu X, nevis Y. Svarīgs ir punkts cita uztverē jeb cita cilvēka saprašanā ir par to, kā šis cits cilvēks uztver pats sevi. Jo savas projekcijas distintkīvais gars ir ļoti svarīgs šī cilvēka uztverē mūsos. Varētu pat teikt, ka šī "sevis projicēšana" ir a bit underrated when talking about things like confidence, statue, presence, aura and the general feeling of feeling something distinctive when being close/closer to this person. Pārfrāzējot - lai arī cik triviāli tas neizklausītos, mēs cits citu labāk saprastu, ja mūsu komunikācija nenoristu ar zvana, sms vai interneta starpniecību. Es saprotu, ka esmu jau aizskāris diezgan banālo un pašsaprotamo tēmu "cilvēku komunikācijas problēmas virtuālajā vidē". Taču es vēlētos uzsvērt, ka runa nav tikai par komunikāciju, čatojot vai rakstot epastu. Virtualitāte ir arī sms un telefona zvani. Mūsu komunikācija vispār pēdējo 10 gadu laikā ir kļuvusi arvien virtuālāka. Līdz ar to mūsu identitātes ir virtualizētākas, un tas man cauri cita cilvēka feisbuka kontu (man nav, saprotams) ļāvies mazliet labāk iepazīt manas māsas tagadējo dzīvi. Jeb šķautni no tās. Dzīvi, kas izriet no viņas izskata un noteiktu narcistisku bilžu publicēšanu.
  
  Bērnībā mēs ar māsu bijām nosacīti tuvi - atceros, ka es, nezinu  8 vai 9 gadu vecumā, būdams 4 gadus vecāks, spēlēju vampīros ar viņu un viņas draudzeni. Tas bija tā, ka es ielīdu pusizvilktā PSRS ražotā dīvānā, un biju pilnībā nosegts ar diviem uz gultas stāvošiem muguras balstīšanai paredzētajiem matračiem. Un tad mēs it kā izlikāmies, ka viņas par to, ka tur esmu, nezina. Gaisma istabā, protams, tika izslēgta. Jā, tā vispār bija stulba spēle, bet tā tomēr parāda, cik ļoti attīstītas un pasaules (institucionalizēšanas, skološanas) nesapistas bija mūsu, bērnu, fantāzijas. Taču le dualitāte vārdā jāpiebilst, ka varbūt nav tā, ka tieši šī institucionalizēšana ietekmē bērna unikālās, nebeidzamās kreatīvās spējas. Ka varbūt tas ir vispārējs cilvēka fenomens, kļūstot vecākiem, kļūt sev un citiem garlaicīgiem (!!! <- būtiska atziņa, kungi un dāmas; bet vai patiesa?).
  
  Bet tad pienāca mani tīņu gadi, kur hormoni mani tā paņēma priekšā, ka es uz ilgu laiku biju radījis pat ilūziju par to, ka nekad vairs normāli nespešu komunicēt nedz ar māsu, nedz māti. Tas nebija sibling rivalry ietvaros, bet es viņu pamatīgi štaukāju. Pamatojums parsti bija viņas, kā es tad spriedu, necienīgā izturēšanās pret mani kā 4 gadus vecāku cilvēku. Un pēc tam pienāca viņas tīņu gadi. No tiem labākā epizode bija kaut kad, kad 19 g.v. gulēju savā istabā, censadmies aizmigt amf zapļotā, un blakus vannasistabā (tā bija liela telpa) māsa māti sauca par kuci. Es neizturēju, piecēlos no gultas, aizgāju uz vannasistabu un iesitu māsai stipru pļauku. Pēc tam tuvākās minūtes man nācās turēt ciet savas durvis (man vecāki savā bezgalīgajā idiotismā bija atņēmuši durvju atslēgu), jo viņa aiz tām centās ielauzties ar nazi.
  
  Taču tad viss pierima, un mums visiem bija pohuj citam par citu - ģimenē in dženeral. Taču mana māsa vismaz bija pārmantojusi manu veco PC, līdz ar to - manu mūziku. Un tāpēc viņa klausījās jau tad (15., 16., 17. g.v.) normālu mūziku (The Cure, Iggy Pop, Joy Division). Un tas manī bija kā mazs prieciņš - ka mana māsa neizaugs par bezgaumīgu cilvēku. Bet tomēr vīrieši, izskatās, viņas dzīvi ir krasi mainījuši, un es kā labais brālis esmu pievīlis pats sevi un viņu, nepasargājot viņu no lohiem un kačokiem.
  
  Šeit, tālāk, būs viņas foto. Bļin, varēja viņa pagaidīt un mēģināt 2.x iestāties M.A. (ar 1. netika), nevis mācīties kaut kādā sūda dizaina koledžā vai tamlīdzīgā iestādē; būtu bijusi citādāku vīriešu sabiedrībā vismaz. Lai gan, ja paanalizē, visiem viņas vīriešiem ir bijusi bārda, un viņai vairāk tomēr patīk lielāki vīrieši, tā kā totāli daddy kompleksi, un vietā, ja godīgi - tēvs mums, bērniem, neveltīja laikam tik daudz uzmanības, cik vajadzēja. Mums bija bail no viņa dusmām, un mēs bijām jūtīgi bērni. Bet nav jau arī tā, ka tēvs bija dusmīgs. Viņš vienkārši strādāja un vēlējas, lai viņu netraucē lietas. Katrā ziņā es viņam neko nepārmetu.
  
  Tātad, mana māsa:
  
  
  ( vēl 2 fotkas )
• 13 atstāja kaut koatstāj kaut ko