September 25th, 2014

• 9/25/14 02:32 am
• Tā runā, ka šī burvīgi skaistā dokumentālā filma par mūsu planētu ir jānoskatās visiem, visiem, visiem cilvēkiem, kas jebkad ir bijuši, ir un būs. Something, something. Izbaudiet filmu vārdā "Home". Filmā nebūs nekas tāds, par ko tu iepriekš nebūtu kaut nedaudz aizdomājies, bet šī informācija šajā kopumā ir daudz, daudz uzskatāmāka, nekā jebkuras līdzšinējās domas par to. Klik hiēr to watch. 
  
  

  Youtube filmas anotācija: We are living in exceptional times. Scientists tell us that we have 10 years to change the way we live, avert the depletion of natural resources and the catastrophic evolution of the Earth's climate.
  
  
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• "do it faggot"
• 9/25/14 04:54 am
• 
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• vectēva atoms (jeb mana visslimākā sapņa īss izklāsts)
• 9/25/14 09:53 pm
• Bija sapnis iekš sapņa, bet šobrīd es nespēju vairs tos nodalīt vienu no otra. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu bijis tik šausminošs nakts piedzīvojums. Pierakstīts šeit tikai, lai atcerētos (mazliet steidzos).
  
  Vectēva bēres. Pēdējā atvadīšanās. Bet vectēvs ir dzīvs. Skrundas māja, pagalms, neko neizsakoša vasaras diena. Es raudu, apskāvis vectēvu, un viņš raud, plecs pie pleca. Mēs nepārmijam ne vārda, jo mums nav sakāmā, viss ir vieni vienīgi asaru plūdi. Liekas, ka tik abnormālas skumjas nekad neesmu izjutis. Mēs nokāpjam ar viņu mājas pagrabā, kur ir viņa darbnīca. Viņš no metāla veido dažādas detaļas. Viņa mazā darba celle ir tukša, viss klāts putekļiem. Es attopos, ka esmu tajā telpā viens pats. Instinktīvi bēgu prom no pagraba smaržas un visām asociācijām, kas manī kūsā spēcīgāk, nekā esot nomodā. Uzkrienu augšā pa trepēm un pēc 3 durvīm esmu dzīvojamajā istabā. Vectēvs ir miris, es to zinu. Bet neviens par to nerunā. Tēvs dusmīgi saka mātei, ka ātrāk vēlas braukt atpakaļ uz Rīgu. Esmu nikns uz viņu par to, bet nespēju pasacīt ne vārda. Tomēr lēnām nomierinos, kad ar roku netīšām nobraucu gar saviem pleciem, gar apģērbu, kurā joprojām ir viņa asaras.
  
  Izejot pagalmā un palīdzot atvērt vārtus, lai cauri tiem izripotu tēva mašīna, mani tur sagaida prāvs bariņš ar nekad nebijušiem draugiem, kuri man izsaka līdzjūtību. Interesanti, ka viņi visi ir ļoti skaisti veidoti cilvēki. Un viņu valoda - tik liriska. Viņi man izsaka līdzjūtību. Bet es jūtu, ka no šīs perfektās ainas staro kaut kas necilvēcīgs, ka aiz tās slēpjas kaut kas grandiozs un pretīgs.
  
  Atvadījies no bērniem, iekāpju mašīnā. Mani pārsteiz tēva lēmums braukt atpakaļ uz Rīgu, izbraucot cauri Saldum, kas ir pavisam nepareizs veids, kā braukt atpakaļ. Slepenības un pretīgu trūdu piegarša aug spēkā. Visu ceļu līdz Saldum tēvs strīdas ar māti par kaut ko absolūti nesvarīgu. Strīdas strīdešanās pēc. Mani deniņi pulsē, nespējot noticēt notikušajam un notiekošajam. Saldū piestājam pie neesošām pilsdrupām ar mazu dīķīti tās joprojām skaistajā, plaukstošajā, uzkoptajā dārzā. Šī vieta ir kā simbols dzīvībai un reizē pretstats manām izjūtām. Tas ir ļoti mulsinoši, tāpēc es izdomāju viens pats pastaigāties pa pilsdrupām. Ģimene paliek pie dīķīša un ietur dārzā vēlas pusdienas.
  
  Pēkšņi pie manis uz školņika piebrauc klāt viens no puikām, kurš bija klāt brīdī, kad braucām prom no Skrundas mājām. Salmu blondi mati, acis prūsiešu zilā. Es viņu atceros, tas bija mans bērnības draugs, kaimiņu puika, ko nezkāpēc mani vecvecāki nīda. Viņš izskatās ļoti noguris un nobažījies, acīmredzot mērojis visu ceļu no vienas pilsētas uz otru uz sava velosipēda. Bet par spīti tam viņš bezmazvai apzināti aizsviež savu velosipēdu krūmos un skrien pie manis. Pieskrējis klāt viņš sēcošā, aizlūzušā noguruma un steigu tonī pastāsta, ka redzējis, kā no zemes tiek noslaucīta Skrunda.
  
  Tajā mirklī prātā saslēdzas kopā notikumu ķēde un rodas secinājumi. Ir sākušās beigas. Manas vislielākās bailes. Kodolkarš. Kad nokļūstu līdz šai domai, mans bērnības draugs jau ir atpakaļ uz sava velo un kliedz no tāluma, lai slēpjos, lai meklēju kādu pagrabu, ka visas Latvijas pilsētas ir iezīmētas. Es sapratu, ko nozīmē šis vārds "iezīmētas". Ap to brīdi mans tēvs bija pusceļā no piknika vietas, līdz pilsdrupu mūriem, kā ēnā atrados es. Skrēju viņam pretī, cik vien ātri spēju un ar necilvēcisku spēku parāvu viņu aiz rokas un rāvu sev līdz uz mazo pils parka dīķīti. Es sapratu, ka nav vairs laika, lai izglābtu māti un māsu. Savādi, bet šī upurēšana manā apziņā neatstāja nekādas asociācijas ar skumjām.
  
  Mēs ar tēvu ielecām dīķī un ar rokām iearāmies tā gultnē, tverot ūdenszāļu saknes un turoties pie tām, cik cieši vien spējam. Un pēc mirkļa sekoja visgaišākais brīdis manā dzīvē. Brūnganais, necaurspīdīgais dīķa ūdens uz pāris sekundēm kļuva translucents kā veidojums no kūstoša stikla ar tajā iekausētām divu nabaga cilvēku figūriņām. Es sajutu nedabisku karstumu ikru un potīšu rajonā - tās bija vistuvāk ūdens virsmai. Tas bija tik ļoti sāpīgi, taču es zināju, ka nedrīkstu kliegt, ka mani dzirdēs ūdens, un manas plaušas šim kliedzienam šajā vidē nav piemērotas. Acumirklī viss dīķītis uzburbuļoja kā sasniedzis viršanās temperatūru un tikpat spēji atgriezās savā sākotnējā, paredzamajā stāvoklī.
  
  Pēc pusminūtes, kas pagāja kopš brīža, kad sāku skriet uz dīķa pusi, un škita velkamies kā vairākas secīgi saliktas mūžības, mēs ar tēvu izbāzām no dīķīša ārā vispirms savas galvas un ievilkām dziļi, dziļi plaušās mūsu pirmos elpas vilcienus jaunajā pasaulē. Nebija vairs domas nedz par vectēvu, nedz māti un māsu. Tie visi bija pagātnes rēgi, idejas, kas jauno pasauli darītu vien smagāku un neizturamāku.
  
  Pasaule bija mainījusies acu mirklī. Saldū jeb gruvešos, kas palikuši no pilsētas, bija atvērušies vairāki palīdzības punkti cilvēkiem ar radiācijas apdegumiem. Tēvs mani aiznesa uz vienu no tiem. Tur mani pabāza zem ledusaukstas dušas, un pēc tās es jutos jau krietni labāk un varēju staigāt. Tur es arī satiku tos skaistos bērnus no Skrundas. Man bija prieks, ka viņi visi bija izdzīvojuši. Un viņi priecājās, atkal satikuši mani. Likās, ka vārds "cilvēcība" ir ieguvis pavisam jaunu nozīmi- daudz dziļāku, siltāku, sapratnes pilnāku.
  
  Es atceros, ka mēs ar tēvu pēc paviesošanās pirmās palīdzības punktā devāmies dziļāk iekšā pilsētas gruvešos. Mūsu skatieniem pavērās prātiem neaptveramas ainas ar cilvēku bariem, kas ir pārogļojušies no karstuma. Uz kāda plašāka, no ēku gruvešiem brīvāka krustojuma jaunais vējš sapūta tādu kā maziņu virpulīti, miniatūru viesuļvētru, kā man labpatīkas iztēloties, no pelniem un putekļiem, kas reiz ir bijuši cilvēki, viņu mājdzīvnieki, daba, dzīvība - visa tā, kas mūs vilināja turpināt kustēties, nepadoties, nepalikt ar Tiem Cilvēkiem, kuri, pārcietuši sekunžu ilgo kodolkaru, tagad sanāca kopā, lai lēstu bojājumu apjomus un raudātu cits uz cita pleca. Mēs jutāmies mazliet sveši viņu pasaulē. Un blakus tēvam es jutos tik ļoti droši, ka līdz brīdim, kad pamodos Rīgā, 2014. gada 25. septembrī, manī vairs nebija nedz skumju, nedz baiļu. Un es pat nevēlējos noskaidrot, vai tas viss tika aizslaucīts prom kodolsprādziena ietekmē vai arī cilvēce kā tāda vairs neiemantoja sevī šīs īpašības, un tās ir revolucionāri evolucionējušas, ļaujot mums pielāgoties nebeidzamo pīšļu, gruvešu, mūžīgas krēslas un dūmakas pasaulē.
  
  Un starp mums abiem, kā man tajā brīdī labpatikās iztēloties, pēdējiem cilvēkiem pastāvēja tik skaista, bez vārdu un beznosacījumu saikne, kas izpaudās kā klusa, bezmazvai telepātiska sapratne un komunikācija starp mums. Jo vairs nebija, par ko runāt. Un nevajadzēja arī.
  
  ***
  
  Paldies jums, transdermālie fentanila plāksterīši, paldies par visu, ko jūs man devāt! Man šķiet, ka pēc šīs nakts jums vairs nekad nepieskaršos.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko