Šonakt konfrontēju vienu superliekulīgu un nožēlojamu excuse for a human being.
Tas sākās tā. Es bārā notvēru viņa sievas skatienu. Mēs sākām epastā sarakstīties. Viņš skaitījās mans draugs, un viņa - mana drauga sieva. Viņš izlasīja manu 1. epastu, gļēvi čekodams viņas sarakstes, lai gan viņi pēc vairāk kā 5, 6, 7 vai 8 gadu laulības bija vienojušies par pauzi (kur katrs ir tiesīgs satikt citu cilvēku un darīt lietas varbūt vēl nē, bet uz to pusi), un pats šodien satiks vienu 18 gadīgu mazo (viņam pašam ap 30). Starp mums norisa normāla komunikācija, bet viņš visu sapisa, pēkšņi, kad diskutējām par to, vai ir pareizi pisties pirmajās tikšanās reizēs (viņš negribēja vairs par to runāt, jo pārāk ļoti iedragāju viņa ego or something, bet es turpināju uzstāt, jo vēlējos, lai vismaz farss nonāk līdz slēdzienam ar secinājumiem). Viņš pēkšņi izmeta trumpi - es esmu saticis viņa beibi un vēlējies viņu izdrāzt or something, un trumpe - šis viss bija triks, "es ar savu sievu tevi izjokoju - viņa izlikās, blablabla" (kas, kā tagad noskaidroju, tie bija meli, lai mani izprovocētu). Jā, es satiku viņa sievu, pastāstot par šo faktu visām iesaistītajām pusēm (protams, savai civilsievai), atskaitot viņu, jo es zināju, ka viņš mūsu komunikāciju nebūtu sapratis, jo ir pārāk trīspirkstpierīte.
Bet, kad tagad viss nonāca līdz baltkvēlei, viņš teica, ka, ja turpināšu, sados man pa seju. Beidzot viņš pateica šos vārdus, ko gaidīju bezmazvai mēnešiem. Viņa gļēvums un liekulīgums bija spiedies cauri viņa porām, un apstarojis jau mani pietiekoši ilgi. Es tiešām biju gatavs nozvetēt viņa purnu, tās gļēvās abinieka lūpas in to a lovely pulp of shit. Es izprovocēju viņu, sakot, ka viņa beibe man uzmācās, teicu, ka vēlējāmies pisties, bet viņš man joprojām nevarēja iesist pa seju. Es tiešām negribēju sist viņam pirmais, jo man nebija iemesla to darīt. Idiotus nevar pārmācīt ar vardarbību, par to es esmu pārliecināts. Bet izsist no kāda viņa gļēvumu vai liekulīgumu, ja viņš pats ir uzsācis blefu - tas ir tas, kas mani uzvelk kā tādu Šveices labāko modinātājpulksteni. Es aizmirstu, kas es esmu, un man bija pohuj - pat ja viņš mani noliktu pie zemes (par ko šaubos, jo bailes parasti izšķir visu), es beigu beigās izmantotu ļoti netīru triku, iepūšot acīs pipargāzi un tad viņu apstrādājot. Jo man tiešām bija tik ļoti vienalga. Un ir. Tādi cilvēki ir the scum of the earth. Zinu, izklausās nožēlojami, bet mēs visi esam dzīvnieki šad tad. Un es vēlējos ar jums dalīties savā dzīvniekmomentā. Lai parādītu, ka mēs visi spējam būt absolūti nožēlojami, ja situācija to pieprasa.
Un, jā, es bez šaubām rīkojos pretīgi šonakt, bet līdz šim norunu ietvaros ar vispozitīvākajiem vēlējumiem ļoti jauki komunicēju ar šo pāri, dodot padomu gan viņam (viņš prasīja, kā uzrunāt meiteni), kā arī plašāk komunicējot ar viņu, runājot par aktuālām, ar tematiku saistītām problēmām un draudzīgā manierē risinot abstraktas, saistītas situācijas. Dzīvniekmoments fucks all, nada.