October 1st, 2013

• 10/1/13 02:30 am
• Šobrīd spēju eksistēt, tikai turot rokās aroniju un ābolu, brūkleņu sulas kombināciju ar daudz ledu glāzē. Apdedzināju pirkstiņus. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu izjutis tik sasodīti koncentrētas sāpes. Un tas vispār pat šķiet smieklīgi, ka tās pilnībā noņem aukstums. Un tikko pamanīju, ka viļņveidīgi - ik pa brīdim sāpēm atgriežoties kā tādai ātro sirēnai - sāpes pazūd, kad domāju par to, ka rakstīt (jā, nedaudz par daudz uzpīpēju, tāpēc nedaudz vairāk jāpiedomā).
  
  Pareizi! Kā tas notika? Spuldzīte - viena maza (kā mans kājas īkšķis) sūda spuldzīte. Pieskāros, cerēdams to pagriezt uz savu pusi, un pieskāros ne jau pašai spuldzei, bet "apvalkam" (tās tādas īpašās, mazās spuldzītes, kas mēdz būr ofisos un restorānos, hah, parasti grozāmas), un tas bija ellīgi sasilis, visu vakaru būdams pakļauts kā tāda gaismas kuce, pieņemot, ka šajā gadījumā gaisma ir kā suteners. Es re varbūt būšu kaut ko sarakstījis šķībi, bet tas tāpēc, ka es sēžu patālu no laptopa ekrāna.
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko