May 23rd, 2013

• 5/23/13 08:01 pm
• Sapņoju. Nosaukums varētu būt "Mēs ar Signi postapokaliptiskā pasaulē". Sazinkāpēc turamies kopā, jo komunikācija mūsu starpā ir ļoti ierobežota un intraverta. Mēs strādājām kaut kādās naftas atradnēs tuksnešainā vidē, dzīvojam ar citiem pamestā skolā, kas ir desmitiem kilometrus uz dienvidiem no atradnēm. Ja kas, Signe ir mana pirmā "ilglaicīgā draudzene" nu jau gandrīz desmit gadus tālā pagātnē, realitātē.
  
  Kādu dienu mums (?) zvana boss un saka, ka no okeāna uz ceļa, kas ir tam blakus, ir izskalotas, kā viņš teica, milzīgas parazītiskas smadzenes, un ka šis ceļš vairs neesot drošs un ka laikam būs jāiet kalnos, un tad pa tiem tālāk uz ziemeļiem, uz atradnēm. Kaut kā ātri ar Signi vienojāmies, ka tomēr dosimies gar okeāna ceļu. "Kaut vai apskatīt tās kolosālās smadzenes," nodomāju, iztēlodamies tikpat kolosālu, pūstošu vali, kā karkass izskalots krastā. "Uz ko gan ir spējīgas smadzenes bez ķermeņa?" dodoties uz turieni, spriedām.
  
  Nonākuši līdz vietai, kur pēc apraksta tām būtu jāatrodas, mēs ieraudzījām, ka ceļu šķērso nevis kaut kāds gaļas gabals, bet vaiāk kā 20 cilvēki. Parasti, dodoties uz ziemeļiem, mēs nekad nesastapām pa ceļam cilvēkus, atskaitot varbūt kādu noklīdušu karavānu vai ko tādu. Šajos cilvēkos bija kas īpašs. Viņi stāvēja pavisam nekustīgi, kājas iemītas drūpošajā asfaltā, galvas satītas dažādu krāsu un ornamentu hidžabu. Divi no šī bara īpaši atšķīrās, jo viņu krāsas un drēbes, lai arī tipiskas musulmaņiem, tomēr bija krietni citādākas. Mēs ātri noskaidrojām kāpēc.
  
  Tuvojoties viņiem, pamanījām, cik ļoti pazīstams mums šķiet ornamentēto hidžabu vīru izkārtojums. Tas tiešām bija izkārtojums. Jo priekšā mums bija laukums. Šaha laukums. Un viņi visi, atskaitot minētos divus, bija figūras. Brīdī, kad to konstatēju, pie mums ātri pietipināja mūsu pusē esošais "atšķirīgais" musulmaņa kungs. Pieliecies neviltotā bijībā (par ko bijām pārsteigti), viņš mums teica, ka mēs, cilvēces pēdējā cerība (par to pasmīnējām), esam atnākuši, lai pārvarētu sevi, uzvarot šahā Šeiha kungu laukuma pretējā pusē. "Es esmu jūsu tulks un pazemīgais kalps," teica pie mums pieskrējušais: "Caur manu muti jūs valdīsiet pār savu kaujaslauku."
  
  Tā kā es no mums vienīgais kaut cik pratu spēlēt šahu, es arī uzsāku komunikāciju ar mūsu pazemīgo tulku. Viņš stāvēja laukuma kreisajā malā, bet mūsu standarta pozīcija bija aiz mūsu karaļa un dāmas (visgreznāk izdekorētie cilvēkkauliņi). Pēc katra pretinieka gājiena man nācās spert desmit-piecpadsmit soļus pa kreisi, un tas bija jādara ļoti neuzkrītošā manierē, jo katru reizi, kad es sāku žestikulēt ar rokām, taujādams mūsu tulku un censdamies saprast ko vairāk, viņš ļoti sabijās un teica, ka manas straujās kustības šobrīd aizvainojot visus ebrejus un musulmaņus. Viņš visu laiku, pēc katra mana gājiena un katras mūsu īsās sarunas, it kā slepeni, tomēr vairāk ar nolūku iebiedēt mani, bijīgi pavērās laukuma otrajā pusē stāvošajā sultānā - mūsu spēles pretiniekā, kurš visu spēles gaitu stāvēja nekustīgi pretī mums - aiz sava karaļa un dāmas.
  
  Mēs ar Signi sākām domāt. Smadzenes, milzīgas smadzenes, pūstošas, tomēr milzīgas. Šeit noteikti darbojas telepātija - nepārtraukta komumnikācija starp mūsu tulku un mūsu pretinieku. Arī fakts, ka pretinieks pārvietoja savus kauliņus bez jebkādām kustībām un skaņām, savukārt man katru gājienu vajadzēja izskaidrot tulkam. Un tas nozīmē, ka, lai arī cik labi spēlētāji mēs nebūtu, mēs beigu beigās zaudēsim šo spēli. Mēs bijām veikuši tikai pāris gājienus, liekot izkustēties bandiniekiem un atbrīvojot ceļu mūsu dāmai un laidnim. Es kļuvu arvien nervozāks, prātā vislaik oscilējās domā par absolūtu sakāvi. Kas būs, ja mēs zaudēsim? Vai banāli tapsim par šī laukuma krāšņajām figūrām? Vai vienkārši varēsim iet prom, atpakaļ un tad kalnos?
  
  Es precīzi neatceros, kā mēs nonācām līdz idejai, ka Signei ir jāturpina spēle manā vietā, un man jābūt par viņas palīgu. Apmainījušies vietām, jau krientu laiku sakauti mūsu prātos, mēs turpinājām spēli. Bet tad tā apstājās. Signe teica tulkam, lai viņš pabīda uz priekšu mūsu zirdziņu, bet tulks tikai klusēja un alki skatījās viņai cauri. Viņiem pieskrēju klāt es, un šoreiz pat mana nervozā daba neaizkaitināja mūsu tulku, kurš šķita sastindzis pieminieklī. Mēs ar Signi sākām domāt - kā gan var turpināt spēli, ja to nevar turpināt? Varbūt mēs jau sen esam zaudējuši? Vai uzvarējuši? Tad mēs atceramies tulka teikto: "Esam atnākuši, lai pārvarētu sevi." Un, kad mēs ieminējāmies par to, šaha laukums pagaisa. Un tālēs es tiešām saskatīju krastā izskalotu beigtu, milzīgu kašalotu. Un beidzot vairs nejutām nedz spriedzi, nedz stingumu. Uzpūta vējš no ziemeļu puses, atnesdams ļoti nepatīkamu pūstošas gaļas un okeāna aromātu.
  
  Bija tikai jāapmainās vietām. Cik neinteresanti.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko