May 14th, 2013

• gribasspēks, bailes no seksa, baudas mentālie aspekti, seksa problemātika
• 5/14/13 01:20 am
• Tagad es tiešām ticu, ka mans gribasspēks (jeb precīzāk - tā trūkums ikdienā) saskaroties ar kādu problēmu, kas subjektīvi tiek uztverta kā neizbēgama un kopumā risināma "līdz galam", jo tā pietiekoši ir traucējusi man dzīvē, liedzot man, atklāti sakot, ļoti, ļoti daudz seksuālus ekscesus no savas agrākās ikdienas absolūtās atturēšanās (vadīju "jaunieši bez seksa, bet ar masturbēšanu" organizāciju). Jā, ja tā padomā, tad patiesi es nožēloju tikai to, ko es neesmu izdarījsi baiļu vai neizpratnes vārdā. Es tagad varēti lepoties, ka līdzīgi kā decembris es arī būtu pārgulējis ar cibas "ex-atvērto meiteni" esinja'u. Atceros, ka viņa man vienreiz, kad piedzērušies uz grīdas gulējām blakus jack un citai beibei, kurai viņš gulēja virsū, iestūmis viņā savu locekli, ka viņa man piedāvāja pat anālo seksu. Bet es biju tik nenormāli samīzies savu iepriekšējo slikto pieredžu dēļ ar prezrvatīvu, kas man bija traumējušas, šķiet, kaut kad iepriekš.
  
  Tas ir fakts, ka manas pirmās nopietnās attiecības ar meiteni mani (ceru, ka viņu ne-tik) morāli (manu ego un pašcieņu) totāli iznīcināja, iedzenot prātā ideju par to, ka, lai arī es esmu vidusmēra simpātisks jaunietis, es tomēr izstaroju kaut ko, kas tādas meitenes, kuras patīk man, tiek atgrūstas, un līdz ar to es vispār nespēju īstenot savu seksuālo potenciālu nemaz. Es tiešām vēlējos atrast būtni, kura saprastu to, ka es saprotu vai vismaz ļoti vēlos to, bet visas manas opcijas bija "spītīgas meitenes", "dumjas meitenes", "traumētas meitenes", nevienas veselīgas būtnes. Skumjākais, ka potenciāls bija milzīgs. Tā meitene, kura būtu varējusi ar savu mieru "atslēgt mani", palīdzot man nebaidīties vai kā tamlīdzīgi, būtu viena sasodīti laimīga meitene, hehe. Bet tā jau ir spriešana par plašo, neviennozīmīgo iespējamību horizontu.
  
  Es līdz šai dienai (jo tagad, kad tas ir darīts vairākas reizes...), aizritējušam mēnesim, nekad dzīvē nebiju veiksmīgi mīlējies ar prezervatīvu. 99% manu pieredžu bija bez tā. Biju ļoti, ļoti priecīgs, ka neviena no meitenēm, ar kuru mīlējos bez tā, nebija pret šo ideju - pat pretēji, viņas uzstāja, ka ar prezervatīvu nav tik forši. Īpaši labs arguments man šķita (pārfrāze): "Līdzīgi (pretēji) kā ar anālo seksu, arī, ja mīlēšanās noris ar prezervatīvu, meitenei ir apziņa, ka viņas mīlnieks gūst relatīvi mazāku baudu, nekā bez tā, līdz ar to samazinās viņas bauda, ja vien viņi vispār rūpējas viens par otra prieku (katrā ziņā tas ir obligāti, ja cilvēki patiesi vēlas baudīt ļoti, ļoti)." Pieminēju anālo seksu, jo tas arī ir ļoti liels seksuāli liberālas sievietes prāta kairinātājs, kas arī izpaužas faktā, ka viņas uzbudinājums rodas/pieaug, apzinoties to, cik ļoti uzbudināts ir viņas partneris (īpaši ja viņš ir viņai norādījis, ka konkrētais process, ko viņi veic, ir viņa ļoti liela fantāzija, vēlme).
  
  Kāpēc vispār man pēkšņi bija/ir jālieto prezervatīvi? Jo pretēji man nebūtu ieteicams mīlēties (arī orāli, šņuk), jo izeju terapiju kaut kāda pseido STS izārstēšanā. Un negribu to atgriezt, jo tad atkal būtu jāgaida faking mēnesis, pusotrs, līdz varēs atkal normāli (bez prezervatīva) izbaudīt vienu no dzīves lielākajām baudām - sievieti.
  
  Atgriežoties pie manas nožēlojamās pagātnes - tas 1% pieredžu ar prezervatīvu bija kopumā apkaunojošas situācijas, ko ar vienu teikumu varētu raksturot sekojoši - vēlme mīlēties ļoti lielā alko-reibumā (jo citādāk man bija bail), kas līdz ar to nozīmēja, ka manas bailes un reakcija uz prezervatīva uzvilkšanu noteikti tika amplificēta, ņemot vērā alko inducēto jutīguma zudumu orgānos kā arī spēcīgo pašsuģestiju, uz ko mans prāts bija spējīgs tad (un tagad, tomēr šis process ir aptveramāks, līdz ar to pastāv iespēja izvairīties to some extent). Jā, katru reizi, kad es uzvilku prezervatīvu, erekcija vienkārši izgaisa. Žēl, ka meitene nebija pretīmnākoša un ieinteresēta kaut kā spēlējoties atgriezt erekciju vai vispār turpināt seksuālās izklaides procesus. Bet es viņu tiešām nemaz nevainoju, jo seksuālās izpausmes bija ļoti spontānas, alkohola ietekmētas, un ņemot vērā faktu, ka mums bija ļoti limitēta pieredze (pirmo reizi ar viņu mīlējos naktī, pilnīgā pālī kaut kādā 2004. vai kura tur gada Fonofestā, guļot zālē, blakus populārai gājēju avēnijai. Es vēl šodien atceros, cik dievīgi viņa garšoja. Es burtiski izēdu viņas saldo kājstarpi - tas bija tik spēcīgs uzbudinājums un prieks, jo beidzot es izjutu tiešām saikni ar šo cilvēku, kā arī seksuālās enerģijas izdalīšanos un apmaiņu, kas vispār ir vitāls process veselīga cilvēka ikdienā. Vīrieši bez seksa pievēršas vai nu nenormāli biežai masturbācijai, skatoties porno. Vai arī kļūst par agresīviem, nesimpātiskiem, nelaimīgiem cilvēkiem, kuri principiāli (pret pasauli vai pret kādu tuvu cilvēku, vai, vienalga, suņuku vai valsts probācijas dienestu) ienīst kaut ko. Gluži tāpat ir ar sievietēm - viņas rutināla seksa trūkuma dēļ ir spējīgas izdomāt kaut kādas simts cīņas, kas jāveic. Simtiem darbus, kas jāizdara. Cilvēki sāk kaligāt par nebūtisko - piketēt pret marinētiem gurķiem, ļoti dusmoties uz to, ka ir sastrēgums, komentēt dusmīgi visus tvnet rakstus, īpaši jau tos, kas saistīti ar seksualitāti vai pat vienkārši regulāri īgni atbildēt visām kasierēm. Jāpiebilst, ka šobrīd runāju lielākoties par tādiem cilvēkiem, kuru seksuālā pieredze vispār ir limitēta - nevis tieši konktrētajā brīdī. Jo cilvēks, kuram nav pieredžu "konkrētajā brīdī" gandrīz nekad nebūs tik, atvainojos, sapists kā iepriekš aprakstītais piemērs. Šis cilvēks būs apzinājis baudu. Apzinājis mieru. Tas ir līdzīgi kā apēst sēnes un piedzīvot tipiskās atklāsmes, kas raksturīgas tām. Līdzīgi, jo arī pēc rutināla seksa pieredzes cilvēks apzinās to, cik "tas viss ir sasodīti vienkārši" un to cik patiesībā ļoti cilvēki nekomunicē intīmi baiļu dēļ un apspiež savas patiesās vēlmes pēc baudas vispār vai arī kāda noteikta fetiša (fetišs kā seksuāla fantāzija).
  
  Vispār ar šo postu vēlējos tikai pateikt, ka beidzot varu normāli mīlēties ar gumiju (smieklīgi skan - gumija; tik pat labi - maisiņš). Tas nozīmē, ka, ja es būšu brīvs vīrietis kādreiz, tad varēšu kārtīgi iedziļināties gadījuma sakaru pasaulē. Lai gan, ziniet, jāatzīst, ka mani tas nemaz neinteresē. Tagad, kad es to teorētiski varu, es secinu, ka tas viss ir sūds (vispār jau tas tika secināts iepriekš, taču tagad tas ir uzskatāmāk). Man, pirmkārt, neinteresē lēdijas, kuras parakstās uz mīlēšanos pirmajā tikšanās reizē, ja vien tā tiešām nav izjūta par īpašu tuvību, savstarpēju izpratni un izjūtu, ka "esat radīti viens otram", hehe - es neesmu stulbs romantiķis (gudrs arī nē), bet tā tiešām mēdz būt, pateicoties cilvēka neizsmeļamajai spējai pielāgoties un, pašam neredzot, vērpt sevī dažādus pozitīva tipa aizspriedumus ceļā uz (pēc idejas ļoti ātru un intīmu) attiecību nodibināšanu. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka šīs "jūtas nav patiesas". Viss ir patiess, ja tam cilvēks pietiekoši notic. Jo, kā mums skolā ir mācīts (hehe, jokoju, jo skolā mums māca pretējo, lai mēs būtu hurr durr tipa cilvēki), nav tādas vienas patiesības. To ir tikpat daudz, cik daudz ir viedokļu. Bezgalība as far as I can see.
  
  Labi, man apnika rakstīt, jo ir produktīvākas lietas, ko darīt. Teiksim, mīlēties ar prezervatīvu. Uz priekšu!
  
  Ā, aizmirsu piebilst, ka tas gan samazina baudas apmērus par, nezinu, 20-40%. Jo, nu, es tiešām dievinu, kā mans kailais, piebriedušais loceklis ar SAVU ĀDU izbauda viņu, esot iekšā. Bet ar prezervatīvu tas process (mīlēšanās) man vairāk asocējas ar baudas sniegšanu viņai, pret ko man nav itin nekādu pretenziju, jo tas ir mans prieks un aizraušanās.
• 16 atstāja kaut koatstāj kaut ko