April 9th, 2013

• šaura domāšana par ciklu "dzīve"
• 4/9/13 05:02 am
• Jau kopš dzimšanas mums māca un mēs vēlamies sevi dēvēt kaut kā. Mums ir vārds un uzvārds. Bet tā, šķiet, nav pašpietiekama informācija. Bērnībā varbūt vēlējāmies kļūt par kosmonautiem vai traktoristiem. Iespēju loks bija vien pieredzes un informācijas ierobežots. Vēlāk skolā šis iespēju loks būtībā tika sagrauts un tā vietā mums mācīja izvēlēties vienu lauciņu no piedāvātā profesiju loka. Sak, tā diktē ekonomika un "pieprasījuma/piedāvājuma" modelis. Un tad, nu, sākās runas par neiderēšanos. Protams, ka lielākā daļa no mums jutās "neiederīgi" kādā no jomām. Un noteikti jūtas tā joprojām. Un tālāk jau pašsaprotamais - izvēļu izdarīšana par labu kaut kam un eksistēšana šajā veidolā pārdesmit gadus līdz nāvei, un ja ne tās, tad nošķiršanās no sabiedrības jebkādā formā vai izpausmē (krustvārdu mīklas vai absolūta vientulība kalnos). Jēgpilns dzīvības cikls. Es iepriekšējo teikumu nemaz negribēju uzrakstīt. To izdarīja mani pirksti, un es pamanīju, ka mani vaibsti savelkas smaidā.
  
  Man liekas, ka mēs varētu vainot pašu ceļu uz šīs idejas piepildījumu. Idejas par to, lai tevi varētu nosaukt kā citādāk, nevis tikai vārdā un uzvārdā, bet gan par inženieri, filozofu, santehniķi un kosmonautu. Ka tieši ceļš ir vainīgs pie tā, ka mēs aizmirsām pašu galveno - ka mēs jau esam. Tā teikt "pa ceļam aizmirsies". Ka vārds, uzvārds ir tikai tāds kā maziņš paplašinājums tam, kas esam. Mūsu suga ir pāris simts tūkstošu gadus veca. Tas ir tikai aizspriedums, ka mums šķiet, ka esam tik attīstīti. Prāta limitācija. Jā, izskatās, ka pa ceļam ir aizmirsies, ka esam cilvēki pirmkārt. Bet mēs neesam vainīgi, jo to mums neviens nav mācījis. Bioloģijas stundās it kā teica, tomēr netika norādīts uz šo unikālo saikni starp gaļu un smadzenēm, kas rada personību. Un par personībām mums nemāca mūsu pašu lielās aizraušanās dēļ (atskatoties kaut vai uz WWI laikiem). Vieglāk ir reflektēties redzamā, esošā būtnē vai idejā, būt tīksmē par kādu citu, vēsturisku Vārdu un Uzvārdu, vai arī nest kādas muļķīgas politiskas ideoloģijas karogu, nekā paskatīties uz sevi - tas tā kā skaidrs. Bet atkal es varētu apelēt pie tā, ka mums neviens to nav mācījis. Negribu justies vainīgs. Bet vai mūs vispār vajag mācīt? Cik atceros, tieši skola ar savu nospiedošo raksturu lika mums aizmirst to, kas mēs esam, jo man ir aizdomas, ka to esmi mēs tiešām varējām saskatīt kaut kad bērnībā, pirms tā tika vardarbīgi nogalināta un izvarota pēcāk. Un bērnība parasti beidzās ap skolas sākuma laiku.
  
  Kāpēc vecs, mirstošs cilvēks apcer savu bērnību? Iespējams, ka viņš saprot, ka negrib mirt ar apziņu, ka viss mūžs ir nodzīvots "velti" un "veltot uzmanību nesvarīgām lietām"? Vai arī varbūt viņš tiešām instinktīvi atceras bērnību kā kaut ko "jēdzīgas esmes" pilnu? Vai varbūt tā ir kārtējā mūsu prāta limitācija, kārtējais reflekss, kas nosaka to, ka, sastopoties ar tik skumju informāciju, mūsu prāts eksplodē un tā daļiņas veic tādu kā spēju rikošetu un aizlec kaut kur tālu, atpakaļ. Un tad mūsu acu priekšā parādās kāda romantizēta aina no bērnības. Un tā ilgst brīdi, kas skatītājam šķiet mūžīgs. Un kā filma, tā beidzas.
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 4/9/13 06:19 am
• Likās, ka sapnī redzēju Sandru. Bet tad es apskatīju neatbildētos zvanus, un tur bija nezināms numurs (vairākas reizes zvanījis). Tā, lūk, beidzās mans 19h miegs. Jūtos varen atpūties.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 4/9/13 09:27 am
• PSRS zinātnieki Staļina laikā bija ļoti aizrāvušies ar cilvēku ekskrementu pētīšanu. Par pētījuma subjektiem kalpoja visi, kas kaut kā ietekmē varu. Piemēram, Mao Dzeduns, kuru bezmazvai speciāli nelaida satikt Staļinu, pirms viņš nebija pakakājis (es šeit mazliet pārfrāzēju, lai izklausās labāk, bet aptuveni tā arī bija). Vēlāk dažādus ūdenim un ēdienam piebērtus caurejas izraisītājus nobaudīja visi iespējamie lemtspējīgie diplomāti. Jo, redz, caurejas laikā cilvēka lemtspēja un griba pavājinās.
  
  Jautājums viens: kas zina, ko ir nobaudījuši mūsu senči un mēs paši? Jo "masu pakļaušana" ir visiekārojamākā no ieroča funkcijām.
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko