Vakar pamodos pirms 22.00 un tāpēc nokavēju Bērnības Milicijas 3. albuma prezentāciju. Neko nenožēloju, jo miegs bija tik salds, ka asociācijas vijas ar nāvi un mieru. Tomēr būs iespēja viņus dzirdēt pēc nedēļas X.
Par albumu. Pagaidām, cik dzirdēts, skan ļoti labi. Nenormāls prieks par to, ka viņi rakstīja to, spēlējot kopā, un tikai vokāls bija iedziedāts pēcāk. "Parastā" prakse ir tāda, ka instrumenti tiek iespēlēti šādi: vispirms bungas, tad bass, tad ģitāras un tad vokāli (pieņemot, ka citu instrumentu nav) - vismaz tā Ž rakstīja abus albumus. Atskatoties, jāsecina, ka mēs to darījām sava amatierisma dēļ. Lecām krietni augstāk par savu dirsu un tāpēc nokritām un sasitāmies - runāju tieši par pirmo albumu.
Vienkārši bija tā, ka mūsu dziesmas bija pārāk sarežģītas, lai mēs tās prastu paši normāli nospēlēt. Nē, nopietni. Mēs to tā kārtīgi secinājām tikai pirms pāris mēnešiem, kad mūsu jaunais bundzinieks, jau saspēlējies ar mums un iejuties, teica, ka mums vispār bija nenormāli ātras dziesmas. Pašas par sevi. Ne tikai fakts, ka mēs lažojot tās izspēlējam vēl ātrāk, nekā paredzēts, bet tas, ka tās dabiski ir pārāk ātras, un tāpēc zūd grūva potenciāls, kā arī pieaug iespēja, ka normāls cilvēks tās varētu arī neizspēlēt, katru 3. reizi nekļūdoties - tieši tāpēc arī nerakstījām kopā visus instrumentus, jo bija skaidrs, ka nespēsim ierakstīt, piemēram, 6 ar pus minūtes garo "Danu" bez īpašām lažām, jo, nu, tur ļoti spēji mainās lietas. Varu iedot paklausīties, ja vēlaties -
rekur var dzirdēt "Danu". Diezgan traki, jo, pat spēlējot atsevišķi, var dzirdēt, ka vietām nopeld ritms vai kārtīgi nolažo bass (ritma ziņā). Un vispār rakstīt instrumentus atsevišķi nav forši arī šī iemesla dēļ - tas, ka beigu beigās, neskatoties uz to, ka visi instrumenti ierakstīti, izmantojot vienāda tempa fonā skanošu instrumentu, tomēr brīžiem auss var saklausīt kaut kādus jebkura instrumenta (atskaitot bungas, jo tās tomēr ir visa pamats - tika ierakstītas pirmās) ekscesu ritma lažās. Pastāv iespēja, ka jūs daudz lažu "Danā" nemanīsiet, bet tas ir normāli, jo autori tādas lietas dzird "automātiski".
Jā, man patīk Bērnības Milciijas "jaunās" dziesmas. Jaunais stils. Jau kādus divus, trīs gadus jauns, bet tas neko nemaina laika relatīvuma priekšā. Beigu beigās mēs pat varam teikt, ka, jā, tā kā kopš iepriekšējā albuma ir nomainījies sastāvs, tad jaunais sastāvs ir ļoti labi saspēlējies un muzikāli spēj radīt ļoti organiskas dziesmas un, galvenais, kopskaņu jeb to, kad "viss ir tā, kā tam jābūt". Sākumā, kad Fiļa sāka spēlēt siņķiku, es domāju - WTF, kāpēc Fiļa?! Viņš taču ir viskautrīgākais cilvēks mūzikas jomā. Un, zinkā, Bērnības Milicija man tomēr kaut ko nozīmē, tāpēc es nebiju gatavs pieļaut, ka kāds cilvēks "sapiš" mūziku tiaki tāpēc, ka viņam "tur jābūt", jo "BM vajag taustiņinstrumentālistu". Bet beigu beigās tomēr viss beidzās labi. Un turpinās labi. Jo Fiļa, nezinu, vai viens vai kopā (nav svarīgi), pārdomāja daudzas savas taustiņu partijas, banālu oktāvu un kvintu spēlēšanas vietā, paņemot normālu soļņiku. Tomēr brīžiem synth joprojām šķiet pārāk robusts, pārāk "tonāls" un konkrēts. Tas aizņem pārāk daudz vietas skaņas sienā. Tā, ka ģitāra mazliet pat tiek pabīdīta brīžiem nost. Un tas nav foršs aspekts. Bet, ja neskatās uz to, tad viss pārējais ir, kā Juris teiktu par uz ielas atrastiem 5Ls - Burvīgi.