March 14th, 2013

• 3/14/13 05:22 pm
• Ilze man kaut kad sen iedva linkus, kur redzami kaķi ar (īstiem) spārniem. Tagad atceros. Lūk, rekur raksts un bildes: pirmais un otrais. Iespaidīgi.
  
  Runājot par spārniem un evolūciju, man arī ir spārnu aizmetņi uz pleciem (tāds izbīdīts kauliņš uz katra pleca). Bet es nesūdzos (lai gan lidot gribas).
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• par apziņas mehānismiem, mūzikas spēli un sliktu pašsajūtu beigu beigās
• 3/14/13 06:20 pm
• Zinat, kurš cilvēka apziņas nosacījuma mehānisms man riebjas visvairāk (ja ne visvairāk, tad tas vismaz ir iekš top 3)?
  
  Tas izklausās mazliet smieklīgi, jo tā ir diezgan cilvēciska un banāla lieta, bet manu dzīvi, šķiet, plosa visvairāk tas, ka, kamēr kaut kas ir, es to vispār nenovērtēju, bet līdz ko tas kaut kas nav, man to ļoti vajag. Es saprotu, ka tā vairāk vai mazāk ir visiem, bet, fak, ja atskatās uz savu pagātni un visu, ko esmu darījis - jā, viss perfekti atbilst un ir pakārtots šim pretīgajam mehānismam.
  
  Kādam nav ideja, kā šajā jomā kaut ko mainīt? Jo tas tiešām ir viens no manas dzīves lielākajiem postiem. Lai vai kā, pastāstīšu, kā nokļuvu līdz šim postam, izmisīgajam.
  
  Pie šāda secinājuma patiesībā nonācu tikai tagad, kad konstatēju, ka man ir uznākusi diezgan liela pseidodepresija tikai tāpēc, ka šobrīd vairs nav nevienas "aktīvas" grupas, kurā spēlēju. Tas ir pamatcēlonis. Rokoties dziļāk, konstatēju, ka tam ir tieša saistība ar to, ka Anrijs ir salauzis kāju.
  Redz, stāsts ir tāds, ka visu ziemu man bija tāds diezgan liels muzikāls panīkums, un bieži šķita, ka Ž mēģi ir garlaicīgi, jo mēs it kā nekur nevirzamies - es faktiski vienīgais vislaik propagandēju, lai mēs kaut kur spēlējam dzīvajā. Beigu beigās varbūt pat tā bija labāk, jo pēdējā mēģī, kad bundzinieka kāja vēl bija dzīva, visas dziesmas skanēja tik ļoti labi, un tas, iespējams, nozīmē, ka mēģinājumi ir nākuši par labu. Mūzikas radīšanas jomā grūti pateikt, kas ir labās skaņas cēlonis, jo tas var būt viss. Kaut vai fakts, ka viens no mums jūtas mazliet nepārliecināts, ļoti ietekmē visu pārējo. Bet tas jau ir cits stāsts.
  Ah, un tad vēl mūsu jaunākā dziesma, kas vispār ir kaut kāds pizģets (labā ziņā). Tā mani kārdina, vilina, aicina nospēlēt vēlreiz. Nospoilošu mazliet: dziesmas beigās mēs katrs (2 ģitāras, bass un bungas) it kā spēlējam savā taktsmērā, bet laikam jau ne pilnībā, jo es it kā eju uz pretsitienu bungām, savukārt, Ritvara ģitāra ir kaut kur pussitienu agrāk, nekā es. Un Klāvs tad pa virsu vēl uzmočī foršu arpēdžiju ambienci, kas arī it kā ir vienā ritmā ar kādu no spēlējošajiem instrumentiem, bet tomēr nē (neesmu iedziļinājies, jo parasti to vietu izbaudu ar acīm ciet). Tā instrumentu savstarpēji it kā neritmiskā saspēle kopā rada tādu masīvu, ļoti atmosfērisku pseidoskaņassienu (pseido, jo īsta skaņas siena parasti tiek būvēta no unisonā spēlējošiem instrumentiem, bet šeit mazs instrumentu skaits paveic ko līdzīgu). Karoče, ģenialitātes kalngals.
  
  Un tas arī nav viss. Pēdējā mēģinājumā es mūziku otro vai trešo reizi dzīvē atkal dzirdēju citādāk. Pirmā bija, kad mazliet iemācījos spēlēt basu ap 18 gadu vecumu (un spēlēju skolas poprok grupā Red Lights On, hahahaha) - tad es pamanīju, ka visas dziesmas skan citādāk. Nevis citādāk, bet es varu nošķirt instrumentus. Otrā reize bija, kad es attapos, ka varu ļoti viegli piespēlēt jebkam klāt, nu, improvizācija - tas bija kaut kad ap, nezinu, kad man bija 22 vai 23, un es jau biju spēlējis, saskaitot kopā un ieskaitot esošās, kādās 7 grupās (neskaitot visus mēģinājumus, kad ar jauniem cilvēkiem mēģinājām sākt jaunu grupu, bet nekas neizdevās). Tad arī biju piedalījies daudzās ierakstu sesijās. Vissvarīgākās muzikāli bija tās ar MSK, jo mēs tik daudz materiāla izdomājām ierakstu laikā un improvizējot, ka neatlika laika "iekalt mūziku" (ko vispār darīt ir ļoti, ļoti slikti), lai mani pirkti to varētu perfekti atspēlēt, kad piespiežam "Record" pogu. Nē, ar MSK mēs rakstījāmies tik haotiski, cik vien var. Un tas tiešām atvēra manu dzirdi otrreiz. Lieki teikt, ka trešo reizi dzirde atvērās tieši pēdējā mēgī, kad es tik labi saklausīju visas nianses un visu kopumu vienlaicīgi, ka es no prieka apstulbu, un mūzika atkal man kļuva par ļoti lielas enerģijas avotu - tieši to, ko man šobrīd vajag. Jāpiebilst, ka šī 3. dzirde no 1. atšķiras ar to, ka pirmajā es spēju labi nošķirt instrumentus, bet nespēju tos vienlaicīgi klausīties kā nošķirtus un kā apvienotus, kopēju harmoniju radošus, savukārt tagad ir tā, ka jutu gan instrumentus, gan kopumu. Ja tu nemaz, nemaz neesi mūziķis, iespējams, tu nespēj iedomāties, cik svarīga ir šāda dzirde. Tikai tā (vai arī "na haļavu" - bet nopietni, tā tiešām var), manuprāt, var radīt patiesi skaistu mūziku.
  
  Labi, es varētu šobrīd rakstiski daudz spriest par pilnīgi visu un beigās nenonākt jebkur, tā ir viena no manām specialitātēm. Tāpēc beigšu rakstīt. Vienīgi es tiešām gribētu uzzināt, kā lai izvairās no pirmajās rindkopās aprakstītā cilvēka.
• 19 atstāja kaut koatstāj kaut ko