November 15th, 2012

• MSK pēdējie elpas vilcienieni. Simons. Cietums.
• 11/15/12 12:48 am
• Šeit var redzēt, cik šausmīgi mokošas ir tāda koncerta pirmās pāris minūtes, kas tiek spēlēts vietā, kas nav piemērota koncertiem, uz aparatūras, kas nav piemērota koncertiem (mazliet pārspīlēju) un ar skaņotāju, kurš nav piemērots koncertiem, noskaņošanai un mūzikas kreatīvajai pusei vispār. Ar nosacījumu, ka iepriekš, pirms spēlēšanas, vispār nenoskaņojāmies. Pēdējās minūtēs jau skan kaut cik labi, bet kopumā atceros to kā drausmīgu koncertu, lai gan atsauksmes bija pozitīvas - atceros kaut kādu man nepazīstamu meiteni man pēc nospēlēšanas sakām, ka mūs caurstrāvoja baigā seksuālā enerģija. Biju neizpratnē par šādu apgalvojumu, taču smaidot māju ar galvu.
  Vispār es ar tiem garajiem matiem izskatos pēc tīņa. Tā kā es nenovecoju, es jebkad varēšu atkal tādus izaudzēt un iet ķert to jailbait vidusskolnieces. Protams, ja man būs šāda interese.
  
  Un neņemiet vērā to youtube blakus logā esošo ierakstu no tā paša koncerta. Tā ir ļoti neizdevusies muzikāla improvizācija par tēmu "meitene ar divām galvām (true story)", lirika sacerēta pāris minūtes, pirms izpildīšanas, nepārlasot rakstīto. Laikam reibuma pakāpe un haoss, radies no tuvojošās vētras tipa nojausmas par potenciāli sliktu koncertu, redzot, kā lietas noris haotiski un ne pozitīvā virzienā. Katrā ziņā šādus stāstu, kas balstīti uz patiesiem notikumiem (par sievietēm ar divām galvām un vienu ķermeni, vīrieti, kurš iebāza sievietei vagīnā galvu, bomzi ar tārpainu infekciju kājā), mēs uztveram kā tradīciju, kas parasti tika piekopta mūsu ierakstos - gan Torņa pirmspēdējās synth sesisjas, gan Simona istabas ierakstos.
  
  Vispār spēlēt un rakstīt mūziku Simona istabā bija kaut kāds pizģets. Galvenokārt tāpēc, ka mēs to parasti sākām darīt ap deviņiem, desmitiem vakarā. Nācās spēlēt klusāk, kas vēl bija paveicams, jo spēlējām uz 3 sintezatoriem, kas tomēr var tikt pagriezti klusāk, taču dziedāt klusāk nav diezko viegli, sevišķi, ja neprot īpaši dziedāt (es, piemēram) - tad sanāk tāda kā liriska runāšana toņos. Un tad vēl bija jāklausās Simona komunikācijā ar tēvu, ar kuru, kā noprotat, viņa attiecības ir diezgan antagonistiskas, lai neteiku vairāk. Viņš nāca un pārtrauca mūsu spēli, jo nespēja troksnī aizmigt. Šajās situācijās labi varēja saskatīt to psiholoģiju, uz kuras balstās viņa un vecāku attiecības. Tā distance, ko viņš nepamatoti vai pamatoti nolika starp sevi un viņiem, bija milzīga. Un varēja redzēt, ka tēvs perfetki apzinājās, ka nav pilnīgi nekādas cieņas, taču ļoti savaldīgi turpināja racionalizēt pašsaprotamo - ka cilvēks nevar aizmigt, ja viņam traucē trokšņi (šajā gadījuma'- mūsu mūzika). Es tēva vietā noteikti jau sen būtu neizturējis spriedzi un salūzis, un izdarījis ko drastisku. Bet viņš un viņa sieva dīvainā kārtā arī ir māxlinieki, tāpēc varbūt dusmas prot izlikt kur citur, teiksim, savā māxlā. Bet Simona vecāki tomēr arī man šķiet mazliet paradoksāli - viņi taisa un ir taisījuši ļoti modernu māxlu (dadaisms gleznās), tāpēc uzreiz gribas domāt, ka viņiem nebūtu lieli aizspriedumi pret sava dēla dzīvesveida aspektiem, piemēram, z smēķēšanu. Viņam pat savulaik, kad viņš vēl bija mazāks, kādu laiku lika katru nedēļu vai mēnesi nodot urīnalīzes laboratoriskai substanču izmeklēšanai. Tagad, kad z ir mazākā problēma, viņi par to īpaši neuztraucās. Bet, nu, jā, tā kopsumma un kopiespaids, kādu viņi atstāj, ir "parasti cilvēki, kuri katru vakaru lūr teļļuku un taisa māxlu". Ievērojiet, ka izmantoju vārdu "taisa". Jo es viņos vairs neredzēju nekādu dvēseli. Tikai "vecāku" faktoru un eksistējošas, repetetīvi-mehāniskas peronības, kas kaut ko ražo. Vismaz pozitīvi, ka ražo. Cilvēkiem vajag lietas. Meitene, kura uzvelk kakla rotu, ir pārliecināta, ka viņa izskatās skaistāk. Un dažreiz arī izskatās. Ē, par ko ir runa?
  
  Ā, es rakstu par Simonu, jo aizdomājos par viņu - gandrīz mēnesi nav rakstījis cibā. Vispār man ir kaut kāda ideja par to, ka Simons tomēr ir izdzīvotājs - kā šovā uz vientuļas savas, kur jāēd sūdi un jāšauj pa vēnām sūdi.Un beigās kāds ir uzvarētājs. Domāju, ka Simons varētu uzvarēt. Līdz šim viņš ir izrādījis visas pazīmes, kas liecina par to, ka viņš ir cilvēks, kurš ir izstrādājis dažādus psiholoģiskus defensīvus mehānismus, kas liedz viņam kādā brīdī, neizturot spriedzi vai kā tamlīdzīgi, gluži vienkārši nojūgties. Un fizioloģiski viņš ir apveltīts ar spēju nenomirt no dažādu substanču kokteiļiem, kuri nereti tiešām ir ļoti bīstami un viņa uzvedību klasificē kā "reckless" un kā vienaldzību pret savu dzīvību. Tomēr ņemot vērā pēdējos gados notikušo - to, ka viņu notrieca tramvajs, to, ka viņš salauza kāju, tad vēlāk rokas un ielauza galvaskausu - jāsecina, ka, ja ne veselības jomā, tad vismaz tiešā dzīvīas apdraudējuma jomā (joprojām viņām pašam nav zināms, kā viņš salauza rokas un galvaskausu) viņam nepavisam neveicas. Pilnīgi gribas piesaukt karmu vai ko tādu. Noslēgumā es gribētu pateikt, ka vēlētos, lai Simons atgriežas uz cold fucking Latviju un kārtīgi rehabilitējas/reabilitējas/detoksējas. Es viņu noteikti atbalstītu un, domāju, ja viņš atturētos no "slikto" narkomānu (tādi, kuri provocē intravenozi lietot morāli visgraujošākās substances) draugu loka, kas ir mierīgi izdarāms, jo tie cilvēki, lai arī asocējas ar baudām, tomēr šķiet pretīgi, ja esi atradis no viņiem. Viņi vienmēr steidzas, skrien, uztraucas par santīmiem, piš santīmus, streļī cīgas, streļī santīmus, liekuļo un, visbeidzot, uzmet. Es zinu, ka ar mūziku un normālu sociumu varētu viņu izārstēt.
  
  Runājot par uzmešau, tikko manā dzīvītē bija baigi smieklīga situācija. Man zvanīja M.L. - viens S. substanču biedrs - un piedāvāja nenormāli izdevīgus nosacījumus. Es no viņa izvilināju vēl izdevīgākus un visbeidzot teicu, ka padomāšu un došu ziņu "rīt". Pakonsultējies ar ekspertu un mazliet padomājis, plus, noskaidrojis, ka M.L. pēc pāris dienām jādodas sēdēt cietumā, secināju, ka tas būs viennozīmīgs uzmetiens. Jo, ja nezinājāt (es arī nē), ir tāds nerakstīts cietumnieku likums - ja tu dodies atsēdēt, tad, pēc tam tev iznākot pēc termiņa, tiek dzēsti visi tavi parādi, ieskaitot uzmetienus. Labi, pieņemu, ka tas neattiecas uz galējībām, piemēram, miljards dolāru parādu vai kādu ļoti bezkaunīgu uzmetienu, bet tomēr - šāds likums pastāv un ir spēkā.
  Kāds bijušais cietumnieks narkomāns sacīja, ka mūsdienās cietumos ieslodzītie vairs nedzīvo pēc goda principiem, t.i.,  vienkārša "goda kodeksa" pantiem, hierarhiskā sabiedrībā. Mūsdienās cietumā, gluži kā visur citur, valda nauda. Tam, kuram ir nauda, ir cīgas un zeki, un vara. Bet tas laikam ir normāli, ņemot vērā to, ka iepriekš desmitgadēm ilgi pastāvošā padomju cietumu sistēma bija ļoti savdabīga un krasi atšķirīga no Rietumeiropas attīstīto valstu un, piemēram, ASV cietumu sistēmas tieši ar to, ka tur lietas vairāk balstījās uz personām un personībām, un minētajiem principiem - gluži kā ārpus cietuma attiecības un cilvēka dzīve padomijā nevarēja balstīties uz naudu, jo tās vienkārši nebija pietiekoši daudz. Tāpēc bija citi cieņas nosacījumi. Neizklausās, ka tie būtu īpaši sliktāki vai "nehumānāki"par tagadējiem.
  
• 7 atstāja kaut koatstāj kaut ko