September 15th, 2012

• par fr.filmām un sevi
• 9/15/12 10:15 pm
• Es apzināti izvairos no franču jaunajām filmām. Bet, kad man izdodas kādu redzēt, tā vienmēr sagādā vilšanos. Kā piemēram šonakt "ūū, provokatīvā kino nakts" ietvaros redzētā pirmā filma par žurnālisti un maukām, kurām ir ļoti grūti noticēt, ka viņas ir maukas, lai arī cik ļoti viņas necenstos notēlot tādas (īpaši jau tai pišamajai bebei ar vasaras raibumiņiem). Pāris skaisti skati (skaistums skiastuma pēc - tā maz var teikt?), tad pretīgums pretīguma pēc un tā tālāk. Aizmirsu! Un lielākoties stulbs humors. Varbūt nevis stulbs, bet drīzāk nesmieklīgs as in tāds, kas man neliek smaidīt. Labi, atzīšos pasmaidīju un pasmējos mazliet pāris reizes, bet es vairs neatceros, par ko. Gan jau, ka par kaut ko inappropriate.
  Pēdējā "jaunā" franču filma, kas man likās esam kaut cik baudāma, bija kaut kad pasen kino redzētā filma "The Diving Bell and the Butterfly". Es vispār pēdējos pāris gados esmu redzējis pārāk maz filmas, tā kā noteikti esmu palaidis garām arī ko ļoti baudāmu, pieņemu, arī no Francijas nākušu. Varbūt tas ir manas pēkšņās apātijas cēlonis - tas, ka es neskatos kino? Jo, nu, kino savulaik bija ļoti liela daļa manis. Es, piemēram, tagad pamostos un aizmigu ar domu par pašnāvību (ne jau savu, bet vispār), un gandrīz vislaik mani pavada tāda tukšuma sajūta. Patiesībā, ja apskatam manu dzīvīti, tad šādas negatīvas izjūtas neizraisa lielu izbrīnu. Tas bija laika jautājums - cik ilgi cilvēks var izturēt pats savu lomu? Vai kaut kā tā. Es - pretty fucking ilgi.
• 10 atstāja kaut koatstāj kaut ko