July 15th, 2012

• 7/15/12 01:41 am
• Tiem, kuri neatceras ģitāras standartķūninga burtiņus (ir tādi cilvēki):
  
  Every
  Acid
  Dealer
  Gets
  Busted
  Eventually
  
  ***
  zagts no youtube
  
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• no sērijas "bērni, pārvarēsim aizspriedumus, vol. 2: mūzikas radīšana"
• 7/15/12 04:40 am
• Mēs visi nojaušam, cik aizspriedumi mēdz būt baisi un kaitnieciski. Šoreiz - par vienu no to, manuprāt, šausmīgakajiem veidiem, kā un kur var izpausties aizspriedumi. Tā būs māksla. Konkrētāk - mūzika un grupas darbs.
  
  Man ir bijusi diezgan liela pieredze, sadarbojoties ar cilvēkiem un radot mūziku vidē, ko sauc par "grupu". Savas mazās dzīvītes laikā esmu spēlējis septiņās grupās (kādas divas no tām bija īslaicīga rakstura) un arī sadarbojies ar mūziķiem ne-grupu kontekstā, līdz ar to iespēja iepazīt šo aizsrpiedumu man ir bijusi pietiekoši liela, lai mans viedoklis par to būtu vērā ņemams. Runa ir par mūzikas radīšanu, par procesu. Runāšu par grupām, kur visiem grupas dalībniekiem ir vienādas tiesības attiecībā uz to, kas jāspēlē, t.i., nav runa par kādu solo mūziķi, kam citi piespēlē klāt, bet gan par mūziku, kas tiek radīta, piedaloties visam sastāvam.
  
  Runāšu par visšausmīgāko, kas šādā kolektīvā var notikt - ja kāds no mūziķiem noraida kādu ideju vai dziesmu, sakot, ka viņam tā nepatīk, bet patiesībā viņš to noraida, jo kaut kādu iemeslu dēļ nespēj izdomāt savu instrumenta partiju, piemēram, vai nu viņam vienkārši tobrīd nesanāk neko uz vietas izdomāt, vai arī cilvēks vienkārši negrib pacensties un domāt vēlāk; vārdu sakot, šī aizsprieduma cēlonis mēdz būt ļoti dažāds. Bet sekas - graujošas. Jo tā tiek "laists garām" kāds potenciāli ģeniāls skaņdarbs (jebkuram skaņdarbam tā radīšanas laikā ir potenciāls būt ģeniālam, manuneciloprāt).
  
  Es par šo tēmu vēlējos uzrakstīt, jo tikai nesen pats pamanīju, ka mans prāts ir spējīgs uz šāda tipa aizspriedumu. Es jau to biju redzējis citos daudzreiz, bet, kad pamanīju pats sevī, tad sapratu, ka šī lieta noteikti ir jāpiesauc (kaut vai šeit), jo es dzīvoju pēc pieņēmuma, ka "pat, ja es esmu tāds, tad citi tiešām ir tādi". Šeit gan jānorāda, ka šis pieņēmums pārsvarā attiecas uz jautājumiem, kas skar cilvēka dabu. Savā prātiņā sevi esmu pieņēmis kā tādu lietu mēru jautājumos, kas skar būtnes cilvēciskās īpašības/īpatnības - ja novēroju cilvēkos kādu īpašību un vēlāk to arī pamanu sevī, tad man rodas pamats domāt, ka ar šo īpašību ir apveltīti vēl ļoti daudz cilvēki (ja ne visi). Diezgan loģiski.
  Lai vai kā, tas notika, kad tomēr saņēmos un ķēros klāt vienas jaunas Ž dziesmas analīzei. Tā dziesma man nepatika jau kopš paša sākuma. Es nesapratu kāpēc tā ir. Bija jāizdomā arguments, tāpēc teicu, ka tā skan pārāk popsīgi vai kā tamlīdzīgi. Bet vēlāk, paanalizējis dziesmu, izdomāju jaunu, nē, izmainīju veco baspartiju (tajā spēlēju basu), un man šī dziesma uzreiz manā prātā sāka skanēt labāk. Tā kā tās korekcijas, ko veicu savā partijā, nebija lielas, t.i., tās tiešām neietekmēja dziesmas skanējumu, bet tomēr padarīja dziesmu labskanīgāku, es nonācu pie secinājuma, ka es faktiski šo dziesmu pašā tās sākumā noraidīju tāpēc, ka nebiju un pirmajā mirklī nespēju izdomāt sev foršu instrumenta partiju. "This is madness," sākumā nodomāju es, mazliet nokauninot sevi. "Ja jau es esmu spējīgs uz tādiem aizspriedumiem, tad jau visi ir," secināju, un tā tapa šis posts.
  
  Vārdu sakot, bērni, esiet uzmanīgi, apgalvojot, ka jums kaut kas nepatīk (sevišķi, ja tas atsāj tālejošas sekas, kā tas ir mūzikas gadījumā, kad skaņdarbs tiek izsviests tikai tāpēc, ka kāds nevar izdomāt savu partiju un tāpēc dusmojas). Padomājiet, vai tas jums tiešām nepatīk tāpēc, ka jums nepatīk tā būtība un esence (mūzikas jomā - skanējums), vai arī jums tā nepatīk tāpēc, ka jūs to nesaprotat vai nespējat apgūt/aptvert to pirmajā mirklī.
  
  Novēlota piebilde par tēmu un netikai. Kā jau visu aizspriedumu gadījumā jāuzmanās neuztvert visu kā aizspriedumu. Tas ir, ja cilvēks noraida kādu skaņdarbu, un viņa pamatojums ir racionāls un argumentēts, tad nevajadzētu spiest viņam likt izdomāt partiju, lai pārliecinātos par to, vai viņam tiešām nepatīk šis skaņdarbs vai arī viņš vienkārši ir aizspriedumains. Jo lietas tomēr var nepatikt tāpat vien. Man, teiksim, "tāpat vien" nepatīk daudz kas no blūzroka un fanka - tikai tāpēc, ka es to nepārtraukti drillēju sava mūziķa "karjeras" sākumposmā un tikai tāpēc, ka visi mazie ģitāristi to spēlē. Tā teikt - līdz riebumam. Man nav pretenziju pret šo stilu elementiem, pat pretēji - es pats savā spēles manierē un partijās bieži daudz ko ņemu no blūza un sevišķi fanka (joprojām dievinu fanka basslīnijas), bet man izteikti riebjas ģitāru blūza sologājieni, nebeidzami dročījot to blūza pentatoniku.
  Izcils piemērs, kas akcentētu to, kā blūza(roka) dročīšana sabojā mākslinieku, ir Gatis no Nepilngadīgās Annas. Lielāka daļa cilvēku, ar kuriem esmu runājis par viņa agrāk progresējošo tendenci koncertos dziesmās un starp tām spēlēt Džimija Hendriksa tipa soļņikus, man piekrita, ka tas ir ļoti bezgaumīgi, jo, pirmkārt, absolūti nepiestāv smalkajai Annas mūzikai un, otrkārt, liecina par iztēles trūkumu. Tas otrais ir tikai mans viedoklis. Jo blūza soļņiku (vidēji gaumīgu) izdomāt ir TIK sasodīti viegli, kur nu vēl spēlēt. Tāpēc tik daudz jauni ģitāristi sapišās ar blūzu - jo to ir viegli spēlēt un tas skan labi (es viņus nevainoju). Un tad viņi izmanto katru kluso brīdi ēterā, lai egoistiski fiski nospēlētu 100 nošu blūza pentatonikas solo, un publika sajūsmā piekakā bikses. Tā nav nekāda māksla - mācēt ātri kustināt pirkstus pa noteiktām ladām. Tāpēc es, teiksim, mīlu Jura Simanoviča daiļradi un īpaši soļņikus - tie nav pa blūza pentatoniku (kā 95% soļņiku rokmūzikas pasaulē), tie ir izjusti, brīžiem pat varētu teikt, ka lēni; šķiet, ka katra nots ir pārdomāta un ilgi lolota. Vārdu sakot, absolūts pretstats.
  Lai vai kā, patiesībā jau nav svarīgi, vai soļņiks ir pa blūza pentatoniku vai nav - galvenais ir tas, cik izjusti un smalki tas tiek pasniegts, un cik labi tas iedaras skaņdarbā.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 7/15/12 08:54 pm
• "Shogun 2: TW - FoS" priekš manis ir kārtējā Total War sērijas adikcija ar lielo burtu "A". Tikai vēl vienu gājienu, un tad beigšu. Un tā vairākas stundas ilgst man "viens" gājiens. Šobrīd spēlēju imperatoram lojālo spēku pusē. Šādu izvēli pieņēmu galvonkārt tāpēc, ka viņiem ir ātrāk (vai vispār ir) pieejami rietumu pasaules ieroči (gatling gun), pretēji šogunāta garlaicīgajām katanām un sūdiem. Īsumā - es šajā spēlē kontrolēju tos džekus, kas ar gatling gun nošāva peģiku Tomu Krūzu filmā "The last samurai". Starp citu, tā ir vienīgā filma ar Krūzu, kas man patīk. Viņš tur, liekas, bija savā "the lesser homo" noskaņojumā, tāpēc man vislaik nebija jāskatās tajā trulajā smaidā un citās pretīgās Tomkrūziskās vienībās. Būtu jānorāda, ka man nav nekas pret, khm, peģikiem - man vienkārši sasodīti kaitina viņa stulbā seja.
  
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko