June 2nd, 2012

• 6/2/12 01:35 am
• Aizgāju uz vienā no iepriekšējiem postiem piesauktā Sanktpēterburgas grupas "Barto" koncertu "Nabaklabā". Izdzirdējis viņu pirmo gabalu, tiku patīkami pārsteigts - skanēja labāk, nekā ekspektēju (vokāls varēja būt "dzirdamāks", jo interesantas lirikas). Tomēr pēc kādām piecām, sešām dziesmām nepārtrauktās, gandrīz katrā dziesmā pastāvošās tipiskās oktāvu baslīnijas ātri nogurdināja. Un beigās grupa sāka izklausīties tā, it kā viņi būtu aizmiguši uz pāris gadiem, atmodušies un tad centušies atcerēties, ko un kāpēc viņi īsti spēlē. Nē, nu, nebija jau tik traki. Drīzāk vienkārši garlaicīgi, jo: 1) laikam foršās dziesmas bija sākumā; 2) laikam nogarlaikoja dziesmu līdzīgā maniere gan vispār, gan konkrētās partijās.
  Kā pluss varētu būt masīvie basi (man laikam tie iepatikās pēc Swans Rīgas koncerta), kas dzīvajā dārdināja cauri visai zālei un brīžiem pat man šķita, ka tā spiediens ir pārāk liels. Un otrs pluss ir meitenes-dziedātājas ķecerīgi augstā, kaitinošā, izaicinošā balss (viņa kā dzied, tā arī runā).
  
  Nē, bet bija normāli. Galvenais, ka neesmu vīlies.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 6/2/12 10:46 pm
• Es šo dziesmu esmu sācis pie sevis dungot kā: "We fade to Christ." Un tāpēc tīksminos par sevi. Vispār pēdējā nedēļā esmu (at)sācis klausīties daudz viļņa. Tas mani kaut kā savādi sasilda, lai arī patiesībā ir ļoti auksts.
  
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko