March 11th, 2012

• ielu dročītāji
• 3/11/12 12:25 am
• Šovakar ap sešiem, kad bija vēl gaišs, mēs ar Ilzi gājām cauri Pērnavas ielas (jeb Miera ielas) kapu teritorijai. Laikam ļoti iepatikāmies kādam jaunam vīrietim, un tāpēc viņš izvilka savu pimpi un sāka masturbēt, skatoties uz mums. Mēs pārsteigti ņirdzot aizgājām līdz stūrim, no kura viņu vairs nevarēja redzēt. Es tomēr nevarēju nociesties, sastapies ar šādu eksemplāru, tāpēc pagriezos, lai dotos atpakaļ un nofočētu viņu, bet viņš tikmēr aizslīdēja aiz pieminekļa, kaunīgi no tāluma skatīdamies uz mani. Centos pierunāt Ilzi, lai mēs izsaucam policiju, jo viņam tomēr garām varēja iet kāda maza, uz traumām kāra meitenīte (cenšos būt goda pilsonis), nevis divi pieaughušie, bet man nesanāca. Es jau negribu sāpināt šo cilvēku, vienkārši vēlos mazliet pasmieties - tā, lai nevienam nav traumu.
  
  Bērnībā mēs šitādus onkuļus nomētājām ar akmeņiem. Viņi bija iemīļojuši blakus manai mājai esošo bijušo armijas daļas teritoriju un tās tumšās, pamestās ēkas, tāpēc mēs parasti uzkāpām uz šo ēku jumtiem un sākām bļaustīties, apsmiet un apmētāt ar akmeņiem nabaga kungus, kuriem acīmredzot dzīvītē nebija citas vietas, kur pamasturbēt. Īsti virinātāji viņi arī nebija, jo tas ēku komplekss tomēr ir patālu no cilvēku ceļiem, tāpēc tā vairāk bija tāda kā vientuļā dročīšana. Jā, interesanti, ka viņi bija vairāki. Nekad kopā. Vienreiz viens no viņiem ļoti sadusmojās, skrēja mums pakaļ gar jumtapakšu (mēs augšā) un bļaustījās, ka mēs viņam traucējam. Tas mūs sajūsmināja vēl vairāk, tāpēc metām ar akmeņiem vēl sirsnīgāk. Ak, bērnība jaukā.
• 11 atstāja kaut koatstāj kaut ko