November 5th, 2011

• par triviālo-esenciālo
• 11/5/11 01:41 am
• Šodiena ir mana mazo lāstu diena. Viss sākās ar datora nāvi. Un ja nav datora, tad nav datorspēļu (tā ir viena no manām simts atkarībām). Jātzīst, šobrīd neko ģeniālu nespēlēju - veco labo Project Reality (es pat biju pieteicies vienam turnīram, kas sāksies tuvākajās dienās) un mazliet apnicīgo World of Tanks graindfestu. Datorspēles ir perfeks instruements, lai aizbēgtu no garlaicīgās realitātes bez citu cilvēku palīdzības. Bet kā jau gandrīz katra atkarība, tā tomēr ir negatīva lieta. Bet tik sasodīti aizraujoša.
  
  Tad šī diena turpinājās kā apziņa par strauji tuvojošos, lielu, lielu neko (as in apātija/depresija). Absolūta neziņa par to, kā nodarbināt sevi un savu prātu, lai tas neimplodētu no bezdarbības (bezdarbība manis gadījumā ir kā konstanta berze, smadzeņu abām puslodēm nervozi trinoties vienai gar otru).
  
  Un tagad pēkšņi no gaisa nokrita kaut kāds stikla priekšmets (es joprojām nesaprotu, kas tas bija), kas, atsitoties pret zemi, sašķīda tūkstoš mazos gabaliņos un noklāja ar tiem tuvākās lietas, kas gadījās šī stikla mākonīša ceļā. Patīkama kņudoņa pēdās un pirkstu starpās, kas šoreiz ir stikla gabaliņu berze. Sadūros.
  
  Bet galvenais šādās dienās ir neuztraukties par to, cik acīmredzami tas viss (šī diena) izskatās pēc likteņa pirksta un sakritības biedrības produkta. Par to arī nevajag dusmoties. "Samierināšānās" arī nav īstais vārds. Tā ir visuresošā apziņa par to, ka neatkarīgi no visa, beigās tāpat būs labi. Izklausos pēc trula optimista; varbūt tā arī ir, bet es tādas idejas par optimismu vai ko tamlīdzīgu nemaz neņemtu galvā (runāju kā tāds pensionārs), ja nebūtu par to pārliecinājies savā pārliecinošajā ikdienā.
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko