August 21st, 2011

• 8/21/11 12:56 am
• Bearforce1.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 8/21/11 01:23 am
• Nesanāca edit'ēt postu par "Stokholmas Sindromu", tāpēc uzrakstīju jaunu.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 8/21/11 01:28 am
• "Stokholmas sindroms" bija ļoti baudāms, pat dvēseli attīrošs pasākums.
  
  Tātad, sākšu ar to, ka es kopumā nepievērsu īpašu uzmanību teatrālajam priekšnesumam, bet tā vietā bieži aizvēru acis un iedziļinājos skaņā vai skatījos uz mūziķiem un projekcijām. Jā, es nācu uz šo izrādi skaņas un mūzikas dēļ, pēc netīšām "Rīgas Laikā" izlasītas intervijas ar Rolšteinu. "Drouns" un "fīdbeks" ir vienas no jaukākajām lietām modernajā mūzikā, sevišķi tad, ja tās pasniegtas ar milzīgu lampu pastiprinātāju un jaudīgu kabinetu (tumbu) daudzumu. Laikam brīdī, kad pamanīju pirmo ironiju, kas ar laiku vien pieauga, automātiski novērsos no aktieriem un sižeta. Iespējams tāpēc, ka manā dzīvē ir ļoti labs balanss starp ironiju un, khm, nopietnību, un man ir apnikusi citu ironija. Es to visu jau zinu.
  
  Jā, un skaļums, pieņemu, PR nolūku dēļ tika novērtēts pārāk augstu, t.i., nebija īpaši skaļi, un skaļumu nekādā ziņā nevar salīdzināt ar to, kas bija "Swans" koncertā, Rīgā. Manuneciloprāt, varēja būt mazliet skaļāk - jo tas vairāk pavedina un "papleš kājas" klausītājam, dziļāk un spēcīgāk ievibrē viņā mieru, liegi psihodēlisku transu, vēlmi kusli kustēties līdzi ritmā.
  
  Vizuāli un varbūt arī nedaudz audiāli tā lielā mērā bija diezgan veiksmīga neglītuma estetizēšana. Mūzikā tas izpaudās šķietamā, precīzi strukturētā, tāpēc hipnotiskā haosā, un brīžiem kliedzošā nošu disonanse zemajās frekvencēs, pa virsu kā segai klājoties pāri augstfrekvences vokāliem, griezīgi harmonizēja mākslīgi uzturēto un izkalkulēto disharmoniju.
  
  Šīs bija viens no tiem "koncertiem" un muzikāli viens no tiem stiliem kā ietvaros "dzīvajā" dzirdamo mūziku kā uzstājīgu, spēcīgu izvarotāju ir bezpalīdzīgi jāielaiž sevī. Tas izklausās slimi un stulbi, bet tas ir vienīgais man zināmais veids, kā patiesi izbaudīt šo mūziku "dzīvajā". Nebaidoties no tās masīvās skaņas, kas vibrē cauri visam tavam ķermenim. Burtiski ļaujoties tai.
  
  Kā nedaudz negatīvus aspektus es varētu minēt to, ka bass būtu bijis vēl efektīvāks ierocis, ja tiktu spēlēts vēl zemākās frekvencēs Jā, un skaļums. Skaļums varēja būt skaļāks. Un sienas - noklātas ar drēbi vai ko tamlīdzīgu, lai augstās frekvences neizpistu mūsu ausis. Bet drouns kā drouns man likās ļoti adekvāts, vienkāršām, bet spēcīgām melodijām un hipnotiski ritmiskā kustībā uz priekšu. Ak jā, flauta darīja apburošus brīnumus - kopumā reta un minimālistiska, bet "kačkas" brīžos tā spēlēja tik krutu četru (vai cik) nošu partiju, kas nebija harmonijā ar esošo fonu, tomēr bija ļoti ritmiski sakritīgs. Sabīne Ž., ja tu šito lasi, tad zini, ka tev kādu dienu būs jāatnāk uz mēģinājumu ar mani, Juri S. un Juriju Gagarinu. Iemācīšu tev nekautrēties no sava instrumentā un tā sūkāšanas, bhahaha (stulbs smaidiņš).
  
  Pēc pasākuma mēs ar Ritu jutāmies pacilāti. Mazliet bija tāda sajūta, it kā tevī būtu sabāzta aizsardzības vate. Dzīve likas maigāka un tukšāka no problēmām.
• 7 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 8/21/11 01:44 am
• Dzeltenajā portālā, mirkļa garlaicības mākts, iemaldījos kaut kāda viena čoma bračkas profilā, un tur bija links uz šo, šķiet, diezgan veco latviešu popdziesmu. Jāatzīst, diezgan advancēta.
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 8/21/11 07:20 am
• 
  ( Nāriņa )
• 7 atstāja kaut koatstāj kaut ko