May 28th, 2011

• posts par manu mazo dzīvīti
• 5/28/11 10:16 am
• Brīdinu, tālāk sekojošās rindkopas būs veltītas man, tāpēc, ja es tev interesēju tikai virtuālā līmenī kā cilvēks ar žulti X, tad laikam labāk būs, ja tu pārstāsi lasīt šeit. Rakstīšu par veco, labo, vienmēr nenovērtēto (vai pārvērtēto) draudzību un, pats galvenais, tai sekojošo izpratni un citiem soc.kopsaucējiem, un vēl mazliet aizskaršu no tās izrietošo seku iztirzājumu, sekojot dzīva piemēra (manām bijušajām un mazliet arī - esošajām) komunikācijas problēmām.
  
  Viena no daudzajām lietām, ko es dzīvē nereti aizmirstu (māte teiktu, ka tas man ir no tēva) un nenovērtēju, ir mani biedri. Nevis aizmirstu, bet nenovērtēju šo mūsu ļoti neoficiālo savienību. Atskatoties pagātnē, es agrāk biju pilnīgi nožēlojams (varbūt nevis biju, bet tā jutos) sūkātājs starp cilvēkiem (draugiem), kuri uz mani neatstāja tādu iespaidu, lai es varētu teikt: "Draugi ir jāmīl." Nē, viņi man iemācīja izdomāt daudzus veiklus attaisnojumus, kāpēc es nevaru iet laukā spelēties vai apmeklēt sociālo pasākumu X. Tā, nu, es augu līdz, ja pareizi atceros, kaut kur astoņpadsmit gadu vecumā netīšām satiku J. Viņam par laimi jau bija simpātisku biedru kompānija, kuru es gan iepazinu mazliet vēlāk; es gan nezinu, vai viņš to ir ilgi un pacietīgi vācis un lolojis vai tikpat nejauša kā mans necilais stāsts.
  
  [šajā brīdī pārstāju rakstīt un sāku domāt par to, ka laikam jāatgādina par lietu nejaušo raksturu, ka ikkatru no mums šeit, brīdī, kad tu lasi vai kaut vai kad es rakstu šos vārdus, ir novedis nejaušību kopums, citiem vārdiem, cilvēks top nejauši, un šķietamā "nākotnes vīzija" (sākot ar "es bērnībā vēlējos būt par x, jo tādam būt ir kūl, respektabli vai kā citādi vispārpieņemti un pozitīvi, vai arī es gribu būt savs tēvs syndrom") kalpo tikai par laicīgu mierinājumu vai nu "nākotnē viss būs labi" vai gluži vienkārši radot apziņu, ka tu esi kaut cik svarīgs, lai gan pasšaprotams, ka ikkatrs cilvēks NEVAR reizē būt svarīgs.]
  
  J atradām (daudzskaitlī, jo mēs bijām divi mūziķi - es un vēlviens J, tikai ne tas pats, par ko ir runa, protams) pirms dauzdiem gadiem, meklējot bundzinieku jaunai grupai ar smagām The Cure ietekmēm. Viņš atsaucās uz sludinājumu un teica, ka viņam patīk Kjūr un visa stilīgā mūzika. Tad vēl pastāvēja tornis.lv mūziķu sludinājumu sadaļa, kas, starp citu, ir lieta, kas modernajai Latvijai ļoti pietrūkst. Liekas, ka J grupa BM bija tikko uzsākusi savas gaitas, vismaz es, satiekot J pirmo reizi, nezināju par tādas eksistenci. Tā, man liekas, bija pirmā reize manā mūžā, kad es ar gandrīz sava vecuma cilvēkiem (J ir par kādiem 3 gadiem vecāks) runāju par to, cik ļoti es mīlu tādu un tādu H.Velsa vai A.K.Doila grāmateli. Faktsiki mums bija vienas un tās pašas intereses (kaitīgas), ļoti līdzīga gaume un, līdz ar to, viegla komunikācija. Jūs nespējat iedomāties, kādu prieku tas sagādāja cilvēkam, kurš visu bija pavadījis starp cilvēkiem, kuriem interesē vai nu sports, vai kaut kas cits, bet ar kuriem nekad nevarētu jūsmot par, nezinu, kādu abstrakciju, taustāmu vai viegli uztvaramos simbolos ietvertu kultūru.
  
  Es ceru, ka visi pārējie cilvēki, kurus es pazīstu kopš tā laika vai pat agrāk, neizjūt stulbu vēlmi tikt pieminēti šāda tipa postā, jo tas totāli sūkātu. J, saprotams, nav vienīgais cilvēks, kas man patika agrāk un patīk joprojām, bet vislielāko iespaidu laikam atstāja tas, ka, atšķirībā no citiem, tajā laikā, komunicējot tieši ar viņu, es pirmo reizi noskaidroju, ka uz pasaules ir vēl kāds cilvēks, kurš domā ļoti līdzīgos gājienos kā es, kuram kaut kādā (draudzībai, cilvēkam nozīmīgā) ziņā patīk tas pats, kas man, lai gan drīzāk būtu jāsaka, ka es domāju līdzīgos gājienos kā viņš, jo viņš ir vecāks, līdz ar to, pieņemu, ka tajā laikā viņš jau bija krietni nobriedušāka persona, salīdzinot ar mani. Aizdomājos par to, vai gadījumā šos sociālos priekus (drīzāk vajadzības) nebaudīju arī citu tā laika (un tagadnes) biedru A., bet man liekas, ka es ar viņu NORMĀLI iepazinu kādu gadu vēlāk, bet par to jau ir pavisam cits stāsts ar saviem atklājumiem un secinājumiem.
  
  Es šito vēlējos pastāstīt tāpēc, ka, pirmkārt, esmu pārliecināts, ka mani draugi nemaz nezina, cik kaut kādā mērā viņi man ir svarīgi (noveļu vainu uz saviem nomada gēniem), jo es to cilvēkiem nemaz tā neprotu pateikt, kā arī nespēju iedomāties situāciju, kad tādas lietas teikt būtu appropriate. Otrais un galvenais iemesls ir tas, ka es arī esmu cilvēks un šad tad vēlos izklāstīt kādu savas dzīves detaļu, apzinoties tās nozīmīgumu savas būtības veidošanā, tā kā gatavojieties uzklausīt visas manas bērnības traumas, ha! Es laikam jokoju. Treškārt, es vēlējos izteikt savu viedokli par to, cik svarīga nenobriedušam, nerūdītam, bet aktīvi funkcionējošam prātam ir sapratne un apziņa, ka tu neesi viens tāds, kas domā tā un tā, un mīl to un to. Cilvēks ir sociāla būtne, bet es reāli līdz kādiem 18 nebiju līdz galam cilvēks tieši kopsajūtas trūkuma dēļ. Un tas, gluži kā viss, ir atstājis manī savas pēdas, kuras vērīga acs spētu saskatīt pat šodien. J dziedātu: "Tur savas pēdas atstājušas lielas bēdas." Tās gan nebija īpašas bēdas, tieši pretēji - es līdz 18 gadu vecumam eksistēju trulā riebumā pret gandrīz visu, tāpēc aizsargmehānismi man bija izstrādāti diezgan smalki - tā, lai pats ar savu sociālās neprašas (kas izriet no nevēlēšanās, nevis noraidījuma) būšanu nenodarītu sev pāri un tādējādi nebēdātos, kļūstot par kaut kā upuri. Nē, es vai nu izvairījos vai nu uzreiz uzbruku.
  
  Tikai pēc aptuveni sešiem gadiem, kas vairāk vai mazāk pavadīti patīkamā, nelielā sabiedrībā (pa vidu rotējot dažādiem interesantiem cilvēkiem, vietām un notikumiem) kas garantē zināmu (lasīt- manu pieticīgo) cilvēkam diezgan būtisku sociālo vajadzību apmierināšanu, es varētu teikt, ka esmu spējīgs normāli, bez bailēm un, pats galvenais, ar izpratni (t.i., pastāvot šķietamai izpratnei par to, kāpēc tie cilvēki ir tādi nepatīkami, bet tie citi ir patīkami, un par visu, kas saistīts ar to) eksistēt sabiedrībā, kas ne vienmēr ir informēta par tādām "ārišķīgām", bohēmistiskām aktualitātēm, kas aizrauj mani un manus biedrus. Man labpatīkas iztēloties, ka es nolieku savu dumpinieka šķēpu un sadodos rokās ar visiem - gan omītēm, gan opīšiem, gan urlām un savu neesošo dvēseli pārdevušajiem narkomāniem, gan ar tavu mammu un tēti, un tevi pašu - idejas par augstāko labumu vārdā.
  
  Labi, man apnika rakstīt.
• 12 atstāja kaut koatstāj kaut ko