May 14th, 2011

• par Swans koncertu
• 5/14/11 03:49 am
• Šis bija audiāli intensīvākais koncerts, kādu esmu piedzīvojis. Labi ka pirmā skaņdarba laikā (tas bija visintensīvākais, skaļākais) visi vēl sēdēja krēslos, jo pat man, cilvēkam, kam šķiet, ka viņš, spēlējot rokmūziku, ir pieradis pie augstiem skaņu līmeņiem, brīžiem likās, ka ir mazliet par skaļu. Bet es atslābinājos un ļāvos skaņai, kas viņu izpildījumā bija ieguvusi citu dimensiju - tā vibrēja cauri cilvēku ķermeņiem, paķircinot čakras. Cilvēki, kas pretojās troksnim, neizturēja un aizgāja pirmās vai pēcāk sekojošo skaņdarbu laikā. Ir jāpieradina sevi, lai kaut ko tādu varētu uztvert bez ausu aizspiešanas un bailēm (jā, pirmais skaņdarbs bija tik skaļš, ka priekšā esošais jaunietis visu laiku izbijies skatījās uz griestiem), un to var izdarīt tikai padodoties.
  Kad cilvēks atļāva skaņai ieiet viņā, mūzikas noskaņa kļuva hipnotiskāka. Cilvēks ļāvās daudzajiem ritmiem un bagātajiem pārtoņu slāņiem, liegi šūpodamies vai saudzīgi kustinādams galvu uz priekšu un atpakaļ (viena blondīne pie skatuves epileptiski kratījās), acis aizvērtas vai arī zīlītēs manāms tūkstošjardu skatiens. Pēc pirmā skaņdarba vokālists teica, lai cilvēki nemīž, ceļas kājās un nāk tuvāk skatuvei. Visi momentā pielēca kājās, un 2,5 m attālumā no vokālista kunga izveidojās pašķidra cilvēku rinda; viņš vēlāk mūs nodēvēja par kareivjiem, laikam tāpēc, ka bijām tik atsaucīgi un paklausīgi. Bet patīkami, jo tā tika sagrauta formālā atmosfēra; lai vai kā, es nebūtu iebildis palikt sēžam, jo tā varēja absolūti atslābināt ķermeni, pilnībā nododoties vibrācijās "materializējušas" skaņas glāstiem.
  Kustoties un elpojot hipnotiskajā ritmā, cilvēks pirmo reizi no strukturizēta un ritmiska trokšņa (nevis skaņas) izjuta eiforiju. Viņaprāt, tai kontributēja repetetīvi-šamaniskā skaņdarbu struktūra un noskaņa. Viens vārds, kas izskaidro visu - transs. Nevis tas smieklīgais elektroniskās mūzikas novirziens, bet gan moderna rituāla inducēts transs. Viens no vērtīgākajiem koncertiem manā mūžā, amen. Pat apskaņošana man likās esam perfekta (visu laiku atrados 4 rindas no skatuves, zāles vidū)!
  
  Ak jā, vienīgā lieta, kas man nepatika, bija pāris dumji klausītāji, kas viena skaņdarba beigu daļā, kur bundzinieks sit ļoti lēnu ritmu un kur ir daudz klusuma, sāka plaukšķināt rokas - te viens, te otrs. Pirmkārt, neritmā un neidejā. Otrkārt, tas īsti nav poproks, kur jāsit līdzi plaukstas. Vokālista kungs dusmīgi paskatījās un ar rokas kustību lika viņiem noprast, ka totāli nevajag plaukšķināt savas sūda rokas. Muļķīši. Klusums ir svarīga skaņdarba sastāvdaļa, it īpaši jau tik skaļā mūzikā.
  
• 18 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 5/14/11 10:04 pm
• Aizgājām līdz Vecrīgai un atnācām atpakaļ.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko