April 27th, 2011

• 4/27/11 06:10 pm
• Es esmu tāds muļķīgs velobraucējs, kurš ar lielāko prieku maigi uzspiež zvaniņam, ja redz, ka priekšā ir nekustīgi stāvi. Viena guote ar savu mazuli lepni slāj pa trotuāru, es maigi dodu ziņu par to, ka strauji tuvojos viņai no aizmugures. Viņa neizskatās iepriecināta par manas eksistences faktu un nomurmina, ka velosipēdistiem jābrauc pa ielu. "Ko tu murmini, vecā govs?" nodomāju. Strauji apstājos pāris metrus viņai priekšā, iegriežu savu ķermeni tā, lai galva un acis ir pavērstas pret viņu, bet pakaļa joprojām atrodas uz sēdekļa, un nobļaujos kaut ko nesakarīgi stulbu (nevis "muļķe!", bet "aaargh!" vai ko tādu). Un braucu tālāk. Kā jau visam manā dzīvē, arī šai lietai ir racionāls izskaidrojums - no reasoning with foo's, bet sava nepatika tomēr kaut kā jāizpauž, lai nepatikas cēlonis saprot, cik ļoti viņš mani ievainoja.
• 6 atstāja kaut koatstāj kaut ko