June 11th, 2010

• par latvijas ērgļiem, apdraudētajiem
• 6/11/10 12:00 pm
• Runājot par ceļā dalīšanu, man arī ir kas bilstams.
  
  Šorīt(nakt) ap vieniem gāju pa veco labo Barona ielu un rakstīju īsziņu Sandrai. Ar acs kaktiņu (priekšpuses) konstatēju, ka netālu man priekšā ielu šķērso kaut kādi tipi, ģērbušies baltā, un diezgan straujā gaitā nāk manā virzienā. Tā kā mans virziens ir arī citu virziens, turpināju spaidīt pogas, izvēlējies, manuprāt, diezgan drošu un pamanāmu sevis novietojumu kaut kur ietves vidū; lai vai kā, tur vietas pietiktu ne tikai man un tiem diviem džekiem, bet vēl vismaz vienam cilvēkam.
  
  Tomēr viens no šiem diviem, protams, mazliet iedzērušajiem jauniešiem izvēlējās to pašu trajektoriju, ko es (man, godīgi sakot, par tādām lietām vispār pohuj), un diezgan spēcīgi kolidēja ar manu ķermeni. Tā kā viņš bija saspridzinājies, nu, acīm redzot apzināti vēlējies paņemt mani "uz pleciņa" (lai gan tas bija totāli frontāli), tā ka gandrīz gar zemi nokritu es. Man uzreiz radās neviltota interese par viņa motivāciju, tāpēc neapmierinātā, bet ne provokatīvā (lai gan jebkura *sadsmileyface* viņiem noteikti būtu provokatīva) pavaicāju: "Kas par lietu? Ko grūsties?" Nekādas atbildes. Tomēr abi jaunieši it kā ieinteresēti lēnām samazināja distanci starp mums.
  
  Un tad sekoja diezgan veikls labais āķis no visbaltāk tērptā džeka puses, un es biju gar zemi. Viskrutākais tas, ka viņš trāpija pa sejas izturīgako vietu - vaiga kaulu; šodien tikai neliela smeldze. Ironiski, ka vakar ar Sandru pārrunājām nacionalitāšu kaušanās paņēmienus - kas kuram skaitās pieņemami, un tā. Secinājām, ka latvieši nesit guļošos. Un tā arī bija. Sitiena apmulsināts, sēžot uz bruģa, gaidīju, kad viņš turpinās, bet izskatījās, ka jaunietis jutās izpildījis savu pienākumu. Bet tās ir sekundes. Vai pat mazāk.
  
  Mans gājiens. Ceļoties kājās, loti fiksi izvilku savu "шок" pipargāzes baloniņu un patukšoju tā saturu puišu (galvenokārt, sitēja) virzienā, protams, iepriekš brīdinājis viņus ar kaut kādu random kaujas saukli, kas noteikti ietvēra pāris lamu vārdus. Secinājis, ka mans non-leathal ierocis ir pilnīgs mēsls (tā vietā, lai tas izpūstu koncentrētu strūklu, nāca mākonis ar efektīvu iedarbību līdz, nezinu, maksimums 1,5 m), izvilku mobiļņiku un bezkaunīgi piespiedu "112". Starp citu, baloniņš tomēr deva zināmu artavu džeku notveršanā - skrienot no Barona/Dzirnavas stūra un, izskrienot cauri mazajai ieliņai, kas savieno Elizabetes un A.Kalniņa ielu, sitējs jau izskatījās piekusis (centos sekot viņam tā, lai nepamana, tomēr viņš redzēji mani un telefonu pie auss, un, loģiski, samīzās), bet pamanījis mentu busiņa migalkas, laikam rada sevī jaunu sparu un turpināja skriet jau ātrāk un nu jau pa Barona ielu Merķeļielas virzienā. Tur arī viņš tika notverts, pateicoties random garāmgājējiem (kas izrādījās Ļešijs ar kompāniju; bučas), kuru kompānijas beibi viņš, skrienot garām, aizķēra. Otrs kompānijas džeks kaut kur pazuda, bet tas nekas, jo es viņu nevainoju. Lai vai kā, varenais ielu sitējs, mentu noķerts (viņi, protams, lietoja tos burvīgākos spēka paņēmienus), dabūja pēc tam pamocīties un pat pie mentu busiņa izvēmās (nezinu gan, vai pipargāzes, uztraukuma, sliktās diētas vai police brutality dēļ). Busiņā arī bija dzirdami savādi trokšņi, bet tas mani vairs neuztrauca, jo galvenais dzīvē ir justies labi, un es vakarnakt tā jutos ATRIEBJOTIES.
  
  Es saprotu, ka atriebība nav tā labākā motivācija (vispār nevar runāt par jebkādu "labumu"), tāpēc mazliet attaisnošos un teikšu, ka biju šokā (no sitiena, līdz mentu busiņam pagāja četras, piecas minūtes).
  
  
• 19 atstāja kaut koatstāj kaut ko