April 1st, 2010

• 4/1/10 02:40 pm
• Kāpēc man vispār citi stāsta par citiem? Vienīgais, ko dzirdu, ir sliktas lietas. Cilvēki, kurus es iepriekš uzskatīju esam par diezgan krutiem, izrādās pēdējie lohi. Un ne jau tāpēc, ka nespēju sadzirdēt citu teiktajā labo. Jā, tas šad tad pavīd, tāpēc var teikt, ka cilvēku "labums" kļuvis par elitāru īpašību, ko, šķiet, tagad vērtēju visaugstāk. Bučas labajiem.
  
  It kā bez ironijas, tomēr, cerot ka kļūdos, pieņemsim, ka mazliet ir.
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• par bērnības atmiņām
• 4/1/10 06:02 pm
• Zemāk redzamā fotogrāfija man atgādināja par pirmo reizi, kad es pagaršoju baltmaizi ar kaņepju sviestu. Brīdinu, turpmāk lasāmā informācija būs aizskaroša un gluži vienkārši pretīga. Vismaz noslēgumā.
  
  Reiz, kādā karstā vasaras dienā, deviņdesmito beigās (precīzi neatceros, bet pieņemsim, ka man bija 12), piedalījos veloekspedīcijā Klapkalnciems - Milzkalns - Tukums - Klapkalnciems. Faktiski neliels, aptuveni 24 km garš brauciens pa Kurzemes pauguraino daļu.
  
  Toreiz ar ģimeni vasarā vienu mēnesi parasti pavadījām Klapkalnciemā, bijušajā RTU vai RPT, karoče kaut kādas Rīgas skolas atpūtas bāzē. Būdami latvieši, sākumā (1994.) tur tikām (pie būdiņas), tā teikt, caur pazīšanos, jo bāze tomēr bija paredzēta skolas draugiem; mirstīgie dabūja maksāt vairāk. Tā, lūk, 6 vai pat 7 gadus pēc kārtas katru vasaru vienu mēnesi nodzīvoju Klapkalnciemā, iepazīstot republikas maigo piejūras klimatu un kopumā aizvadot laiku diezgan labi (nožēlojami, bet mīļi tomēr). Dīvaini, ka 6 vai 7 dzīves mēnešiem nav nekādas apzināmas nozīmes - vien tukšas atmiņas, bez jebkāda īpaša sentimenta vai, godīgi sakot, tā paša mīļuma. Tātad nožēlojami. Nē, tomēr man tur bija kaut kādi draugi, ar kuriem tobrīd bija interesanti - mēs piedirsām dušās izlietnes vai kaut ko dedzinājām, vai, teiksim, nosacīti rakām vaļā nacistu kapus, bet tā bija sezonālā draudzība, nekas vairāk.
  
  Kopumā velo pārbrauciens noritēja gludi. Mans 21 ātruma Āzijā ražotais velosipēds nepievīla. Kopā bijām, ja nemaldos, 4 cilvēki: Anete (vārds mainīts), viņas dēls Boriss (vārds mainīts) - pāris gadus vecāks par mani, vēl kaut kāds džeks vai beibe un es. Saprotams, virsčēesmitpiecigadīgā Anete brauca līdz tikai tāpēc, ka kādam mūs bija jāpieskata. Atceros, ka viņa mūsu acīs bija diezgan liela kuce, bet neviens par to atklāti nerunāja, jo baidījās dabūt pa seju no viņas dēla. Pietiks par nebūtisko. Kā jau pārbraucienos pieklājas, mēs vienbrīd piesēdām kaut kādā Milzkalnes pļavā, izklājām lielu pledu, uz kā sēdēt, un sākām ēst līdzpaņemtās maizītes. Tur arī manam pirmspubertātes tīņa skatam pavērās aina, kas redzama zemāk esošajā foto. Tikai tas notika no priekšpuses. Anete, resna un neglīta sieviete pēc būtības, formas un sejas, papletusi savas strupās, nosvīdušās kājas, acīmredzot, vēdinot savu sasvīdušo kājstarpi, sēdēja man iepretim un prasīja, vai nevēlos kaņepju maizīti. Es, skatoties uz mušām, kas staigā pa viņas kājstarpi, mulsi paņēmu to no viņas izstieptās rokas, nokodu gabaliņu, ātri sakošļāju un noriju lielu malku šoka un, iespējams, arī kādu bērnības traumu.
  
  ( foto  )
• Current Music: martas asinis - balīšu karaliene ziema
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko