January 27th, 2010

• par miegu, manu patieso mīlestību
• 1/27/10 07:59 pm
• Šonakt sapņoju, ka esmu slavens. Nav jau tā, ka dzīvē nepārtraukti par to vien domāju, tas vairāk izpaudās sapņa kontekstā, t.i., kā tāda apziņa sapnī, it kā es visu iepriekšējo dzīvi uz to vien būtu tiecies. Uz AB dambja bija uzcelts Toronto CN Tower līdzīgs tornis kā kupolā atradās liels un smalks klubs.
  Nu, vot, klubā norisa kaut kāda (laikam manis) apbalvošana. Atceros, ka dreifēju gar plašu dzērienu plauktu, nespēdams izvēlēties, līdz pamanīju, ka uz mani skatās Džeims Kamerūns. Nē, kungs, tā nebija skatīšanās. Viņa acis teica: "Lūdzu, atsūkā man pimpi, mazais!" Un es lēnām virzījos uz viņa pusi, lai gan manos nolūkos neietilpa viņam atsūkāt - kāpēc gan? Es turpināju iet, jo ticēju, ka tas nav vienīgais, ko viņš grib. Džeims Kamerūns manā virzienā izstiepa roku - pirkstos uzmanīgi satverta apzeltīta vizītkarte, uz kuras vidū novietota absūbējusi 1 centa monēta. "Ko gan tas nozīmē?", apstājos pie viņa galda un truli blendzu viņā.
  
  Pēkšņi sajutu izmaiņas aurā, tādu kā pieskārienu - it kā auksta roka būtu noglāstījusi man kakla aizmuguri. Pamanīju, ka zāles labajā  spārnā deg grīda. Koka dēļi aptuveni 3 metru rādiusā bija sarkanās oglēs. Izskatījās, ka apkārtējie ignorē ugunsnelaimes faktu - vien 3 sievietes rokoko gaumē stāvēja ap ogļu apli un stulbi vērās ugunī.
  Kāds mani satvēra aiz rokas, un nākamajā mirklī es attapos tādā kā no auduma gabaliem sašūtā zarnā, kas karājās no torņa augšas. Daži cilvēki to izmantoja, lai pamestu torni, jo tas, šķiet, bija vienīgais veids, kā to izdarīt - vismaz es nemanīju nevienu citu, atskaitot tos dažus, kas pirms un pēc manis nošļūca ar zarnas palīdzību.
  Sapratis, ka pasākums beidzies, gāju - 25 grādu salā (apziņa!) uz Āgenskalnu, kur atslēdzu kaut kādu telpu, iegāju tur iekšā un paliku. Bija ļoti auksti un tumšs.
  
   
  
• 2 atstāja kaut koatstāj kaut ko