February 1st, 2009

• Iespējams, ka kļūdos, bet...
• 2/1/09 01:18 am
• Man tomēr ir žēl cilvēkus, kuri nesaprot, ka viņš nav spējīgs darīt to, ko citiem saka visbiežāk - mīlēt un cienīt. Es apzinos, ka definīcijas mēdz atšķirties, tomēr uzskatu, ka šīs vienības ir tik dziļi iesakņojušās modernā cilvēka būtībā, ka neaptēsta izpratne par to, kas ir mīlestība un cieņa būs ļoti līdzīga, ja ne identiska, visiem cilvēkiem. Teiksim, apgalvojums, kas vērsts pret mani: "Es tevi cienu." Ko tas nozīmē? Viņa gadījumā itin neko. Tie ir tikai vārdi, viena no reakcijām savtīgas ķēdes posmā. Mērķis - pat nezinu, apzināts tas noteikti nav. Un šis fakts situāciju padara vēl skumjāku, iespējams, neglābjamāku. Šaubos, ka viņš ir ļauns cilvēks vārda "ļauns" klasiskajā izpratnē. To rīcību kopumu visdrīzāk varētu dēvēt par instinktīvu parazitēšanu. Izmisīga dzīvotgriba, nerēķinoties ar citiem, nevis greizas definīcijas. Cik zinu, viena no cieņas izpausmēm ir aicinājumu un lūgumu vērā ņemšanā. Un, ja aicinājums nelīdz, tad konkrētajā situācijā tiek pielietoti skarbāki vārdi, par kuriem viņš, izlikdamies vai vienkārši neticēdams, ka kas tāds tiek attiecināts uz viņu, pasmejas un saglabā savu pozu. Iespējams, ka pie tā vainojams alkohola un antidepresantu kokteilis. Bet "konkrētā situācija" ir ieguvusi paražas raksturu.
  
  Un ko tad īsti nozīmē apgalvojums, ka "esmu skaidrā tik un tik ilgu laiku"? Jā, ja es viņam nebūtu atteicis visas tās reizes, kad viņš man zvanījis, lūgdams palīdzību. Tātad tas nenozīmē neko. Kārtējā atskaite, attaisnojums sev pašam, savai sirdsazpiņai par naudu, ko cilvēki, vēlēdami labu, ziedojuši viņam. Iespējams, ka šie cilvēki nav pieņēmuši aplamu lēmumu, ziedodami viņam naudu. Iespējams, ka saziedotā nauda viņam ir palīdzējusi. Tomēr jānorāda, ka mans un, iespējams, kāda cita atteikums izpalīdzēt (nav runa par naudu) eventuāli noveda pie vielas X nelietošanas. Nav slikti, lai gan nejūtos kā labs cilvēks, drīzāk esmu mazliet nokaitināts par visiem saņemtajiem zvaniem un maniem atteikumiem līdzās netiešajiem lūgumiem pārtraukt. Ak jā, pieminēju sirdsapziņu. Nav jau tā, ka tās viņam nav. Tā ir visiem cilvēkiem. Atšķiras vien tās funkcionētspējība un virziens - atbilde uz jautājumu: sabiedrība ir "es" vai "mēs"? No tā izriet pārējais, piemēram, egoisms un narcisisms, kas šajā kontekstā ir ar ļoti negatīvu nokrāsu. Vismaz šāda nokrāsa ir manos akcentos attiecībā uz viņu un visu, kas saistīts. Un es neesmu vienīgais.
  
  Vēl man šķiet interesanti, ka atkarību un sekas no ķīmiskas vielas X lietošanas var izārstēt ar ķīmiskas vielas Y un Z lietošanu. Nepārprotiet, es neapgalvoju, ka var. Es tikai analizēju konkrēto sitāciju. Un kā cilvēks var būt skaidrā, nelietojot X, bet gan Y un Z? Protams, starp vielu X un vielām Y un Z ir atšķirība, pirmā, iespējams, ir ar daudz tiešākām un kaitīgākām lietošanas sekām. Iztēlojoties sevi viņa situācijā, visticamāk pieņemtu līdzīgus lēmumus par Y un Z kā X aizvietotājiem. Tomēr konkrētā situācija atšķiras ar to, ka apgalvojums "esmu skaidrā tik un tik ilgu laiku" pēc būtības ir atskaite cilvēkiem, kas materiāli (iespējams, un ne tikai) viņam palīdzēja, līdz ar to, manuprāt, ir liekulīgi apgalvot abstinences faktu, tieši nepieminot aizvietotājvielu esamību.
  
  Varbūt jautāsiet, kas esmu es, lai viņu kritizētu? Un lai mana kritika būtu vērā ņemama? Atzīšos, es pats esmu rīkojies līdzīgi. Un, iespējams, rīkojos tā arī šobrīd. Vienīgā atšķirība ir faktā, ka es apzinos to, ka neesmu tas labākais cilvēks, draugs, mīlestības un cieņas avots. Un, ja tiešām izrādītos, ka esmu tāds, kā piesaucu sevi šajā rindkopā, tad vismaz es beigās nesajustos kā liekulis.
  
  P.S.
  
  Šo postu uzrakstīju pirms 2 nedēļām, bet šodien ienāca ziņa par kārtējo ekscesu no abstinences, lol.
• 8 atstāja kaut koatstāj kaut ko