November 14th, 2008

• vēstures liecības
• 11/14/08 06:43 pm
• Man patiesībā ir reāls prieks par to, ka savulaik, mācoties vidusskolā, vairākām meitenēm neatgriezeniski izmainīju viņu dzīvi. Viņas tagad ir ļoti ninkas kuces vai arī ļoti nepašpārliecinātās. Par otro meiteņu kategoriju mazliet skumstu, jo viņas tomēr bija ļoti jaukas. Bet šā vai tā man ir reāls prieks par sevi. Reāls prieks.
  
  Un ne jau es situ vai spīdzināju viņas. Varbūt šad tad terorizēju dažas ar tipiskajiem tīneidžeru nenobriedušas morāles graujošajiem verbālajiem paņēmieniem, bet tas pieder pie slimā posma, ko saucam par skolu. Tagad, redz, tas ir aizliegts. Tagad par to sūdz tiesā. Vairums gadījumu es vienkarši pastāstīju, kas, manuprāt, ir pareizi un kas nav. Var teikt, ka ievirzīju īstajā gultnē. Vismaz tā man tobrīd likās.
  
  Gan jau, ka tās meitenes, izlasot ko šādu, atbildēs vai vismaz nodomās: "Eu, loh, ko tu dirs, ja?" Vai arī neatbildēs. Bet tas nav svarīgi, jo tagad viss ir citādāk, tagad mēs varam atskatīties un saprast, par ko esam lepni un par ko nē.
  
  Man ir prieks. Bet, ja nepieciešams, varu arī nožēlot.
  
  Ai, es nezinu, ko es te esmu sarakstījis.
• 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko