April 7th, 2008

• piedzīvojumi sabiedriskajā transportā
• 4/7/08 03:26 am
• Šovakar es aizmigu autobusā un pamodos tikai savā pieturā. Strauji pielecu kājās un atsitu galvu pret rokturi, par mani pasmējās kaut kāda interesanti ģērbta meitene, kas mani visu ceļu vēroja (šā iemesla dēļ es nevēroju viņu, jo tas vairs nav stalkerīgi), un, skrienot uz durvju pusi, es paklupu un gandrīz nokritu, izsķaidot savu seju pret netīro autobusa grīdu. Paspēju izkāpt. Tas nekas, toties pagājušoreiz, kad gadījās iemigt sabiedriskajā - toreiz gan biju normāli iedzēris -, aizbraucu līdz galapunktam Daugavgrīvā. Tas ir pāris kilometrus no jūras. Bija ellīgi auksts, un man vairs nebija naudas, tāpēc uz mājām nācās iet ar kājām. Ak jā, arī šķiltavas todien biju pazaudējis vai atstājis mājās. Ko es ar šo visu gribēju teikt? Dažreiz, kad liekas, ka esi visu piesaukto nelaimju epicentrs, tu arī esi visu piesaukto nelaimju epicentrs. Tur neko nevar padarīt. Žēl, ka nav gandžas.
  
  Šonakt noskatījos divas brīnišķīgas (entertaining) filmas: French Connection un '72. gada Sleuth. Dīvainā kārtā nejūtos pašapmierināts.
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko