pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis
pašpasludināts cerības un prieka vēstnesis - January 19th, 2008
January 19th, 2008
- knowledge points
- 1/19/08 04:14 am
- Neatceros, kas man to iemācīja, bet transseksuāļu patieso dzimumu var viegli noteikt pēc roku formas un izmēra. Varbūt Čaks Palanjuks? Tiešām neatceros.
Dziesma, ko šobrīd klausos, ir gaužām sūdīgi samiksēta, toties tai ir izcils piedziedājums.
Kopumā es par sevi varētu teikt, ka esmu tāds cilvēks, kam labāk patīk apskaut meitenes no aizmugurs, nevis priekšpuses. Nez, ko tas nozīmē. Man cilvēki vienmēr ir patikuši no visiem skatu punktiem, tā teikt, meitene ar glītu purniņu nekam neder, ja viņai ir disfunkcionāls mugurkauls.
Battles skaņdarbs "Atlas" ir pilnīgs pizģets, kad esi sapīpējies... kas?
Kad beigsies sesija, mēs ar Ritu paņemsim daudz viskiju, dzersim to ar alu un beigās apēdīsim kaut kādas ripas. Viņa saka, ka pazīstam viens otru jau gadu. Es pats nezinu, cik ilgi mēs viens otru pazīstam, tāpēc ticu viņai.
Aizvakar biju kādas slimnīcas reanimācijas nodaļā. Man nācās gaidīt savu ārstu nepilnas trīs stundas telpā, kas pilna ar jauniem, veciem, slimiem, savainotiem, mirstošiem, vemjošiem, vaidošiem, smakojošiem cilvēkiem. Absurdais teātris. Es jau nesūdzos, bija interesanti. "Es jau trešo dienu nevaru pačurāt!" - saka kāda veca tantiņa. Ārsts: "Vai jums sāp?" Tante: "Ko?" Ārsts atkārto jautājumu. Tante: "Es nezinu." Pirmo reizi mūžā redzu tik neglītu mazo ar tādu zirga ģīmi un vispārējo kopēju fizioloģisko disfukciju, pie tam vēl stāvoklī. Bļaģ - nodomāju es - kurš tādas piš? Viņa noteikti plika apsēdās tur, kur nevajag, vai arī beidzot ir pienācis "the second coming of Christ". Kāds pacients izvemjas, medmāsas skraida apkārt smīkņādamas, acīmredzot neviena negrib tīrīt. Netālu no manis guļ kāds Rīgas Krievu teātra aktieris, kurš sūdzās par spēcīgām vēdersāpēm. Ārsti saka, lai viņš pagaida, un viņš arī gaida, guļ un spaida telefonu. Kā man riebjas telefoni un tā visa spaidīšana. Gluži kā enerģijas dzērieni. Pie aktiera jau trešo reizi pienāk nodaļas sanitārs, apsēžas uz viņa gultas malas un runā par kaut kādām Krievijas pilsētām - runā ilgi, ilgi, it kā viņi būtu veci cīņu biedri vai cietumnieki. Blakus gultā guļ ļoti veca sieviete, grozās un pretīgi vaid. Kunkst. Kad būs mana kārta? Pateicoties Čakam Palanjukam, laiks pagāja diezgan ātri, un ārsta vietā atnāca jauna ķirurģe un teica, lai sekoju viņai. Mēs iegājām kaut kāda kakta istabā, tumšā kabinetā ar slimnīcas gultu, plastmasas krēsliem un galdiņu. Viņa tieca, lai aiztaisu durvis, bet pati aiztaisīja otras durvis - telpa bija caurstaigājama, nē, laikam tomēr mēs bijām priekštelpā, tātad galvenais kabinets atradās aiz durvīm, kuras viņa aizvēra, bet, šā vai tā, viņpus tām durvīm tāpat nebija nevienas dzīvas dvēseles. Tāpēc es joprojām esmu neizpratnē par šo viņas vajadzību būt slēgtā telpā. Man personīgi pohuj. Viņa apsēdās pie ieejas (tur, kur parasti sēž cilvēki, kas gaida savu kārtu) un es paliku stāvam metra attālumā. Diezgan bīstama distance. Ķirurģes jaunkundze vai, manispēc, kundze secināja, ka ar mani viss kārtībā, bet es to turpināju apšaubīt, jo vienīgais diagnostikas līdzeklis bija analīzes un kardiogramma. Es jūtu, ka manī aug kaut kas ļauns, tas pārņem mani, aprij katru manu šūnu un lēnām iznīcina mani no iekšpuses. Slimnīcas personālā vispār var atrast diezgan normālas beibes. Vienbrīd, kad stāvēju pie tualetēm, man garām, kaklu iztiepusi, aizsoļoja garām kāda apburoša paskata ārste, kuras apģērbs man atklāti pastāstīja par viņas sadistiskajām nosliecēm - šajā gadījumā feissitingu, penis torčeringu un tamlīdzīgām lietām. Tātad, mēs esam tajā priekštelpā un turpinam runāt par dažādām lietām. Viņa vaicā, vai man gadījumā rados neesot daudz slavenu ārstu, un es atbildu ar kaut kādu stulbu joku, kas viņai gan šķita smieklīgs. Vai arī tā bija līdzjūtība. Pēdējā laikā daudz domāju par līdzjūtību, tāpēc sanāca mazliet atgremot nevietā. Mani joki ir pāri visam. Beigās viņa man lika samaksāt divus latus. Ja godīgi, ja viņa man liktu izģērbties vai tamlīdzīgi, es būtu nomiris dziļā svētlaimē. Kas gan būtu domājis, ka man tik ļoti iet pie sirds šāda veida fetišistiskais settings. Tāda, lūk, ir mana slimnīcas pieredze. Drīz domāju iet pie kaut kāda ājūrvēdu veča.
Kad es vairs nebūšu slims, es būšu pavisam cits cilvēks.
-
Current Music: shiny toy guns - disko
-
18 atstāja kaut koatstāj kaut ko
Powered by Sviesta Ciba