January 1st, 2008

• jaungada ballīte "procesa" stilā
• 1/1/08 08:17 pm
• Vakarnakts bija savāda. Sākšu ar to, ka pēc pusnakts mēs, bariņš pareizi noskaņotu cilvēku, aizbraucām uz Babīti, cerot, ka tur būs lielākas iespējas izpausties. Negribu neko daudz rakstīt par Babīti, tāpēc citēšu Aleksi - šī ballīte paviesam vienkārši pievīla mūsu ekspektācijas. Ar šo secinājumu, iespējams, sākas nakts savādā daļa, jo garlaicība tomēr mēdz pavedināt uz trakām lietām. Lai gan nē, patiesībā tā sākās ar pļauku, tad vēlvienu un tad vēl divām. Jā, es pavisam noteikti pirmo reizi mūžā attapos no tā, ka mani iepļaukā kaut kāda psiha meitene. Prātam izskrien cauri dažādi jautājumi, kas meklē reizē šādas sišanas cēloņus un iespējas izbēgt no sekām - par pārējo domāšu pēc tam. Satveru meitenes rokas un aizgrūžu viņu prom. Viņas neatlaidība ir apbrīnojama - meitene joprojām lien man klāt un cenšas iesist pa seju, bet tad kāds viņu savāc. Cilvēki nāk man klāt un saka, ka nu ir traki, ka es esot saniknojis kaut kādu psihopātu un ka viņš mani grasās nosist. Paskatos apkārt - tiešām redzu, ka bariņš cilvēku cenšas noturēt kaut kādu raudošu džeku. Secinu, ka viņš pavisam noteikti varētu mani nosist, sevišķi jau šajā gadījumā, kad, manuprāt, nav iemesls ielaisties vardarbībā, jo es pat nezinu, par ko tieku apsūdzēts. Farss. Labi, atzīstu, pazīstot sevi, varu droši teikt, ka vienmēr esmu pie kaut kā vainīgs, ka esmu kādam sabojājis jauno gadu un tādā garā, bet labāk tomēr noskaidot faktiskos apstākļus. To arī izdaru. Es tos tomēr neuzskaitīšu, jo uzskatu, ka tie nav būtiski. Katrā ziņā es neizdarīju neko tādu, par ko modernajam cilvēkam būtu tik ļoti jāapvainojas.
  Sāku spriest kritiski - vai vispār kas tāds ir noticis? Es taču neatceros, ka esmu kaut ko tādu izdarījis vai pateicis. Šādas domas ievērojami paātrina manu asinsriti, es kļūstu agresīvāks, turpinu uzdot jautājumus, ik pa brīdim izspļauju kādu bravūrīgu apgalvojumu jeb vienkārši turpinu šo farsu. Protams, tas noved pie vēl lielākas apkārtējo neapmierinātības un vēl dziļākas neziņas par to, kas ir šī konflikta būtība. Uz brīdi apstādinu laiku, un man prātā izsprūk komiskais "How will he get out of this one?".
  
  Priecājos par to, ka beigās pavisam vienkārši aizbraucu prom. Man (esot attiecīgajā noskaņā) tik netipiska prātīga rīcība - tā nodomāju brīdī, kad pamodos un aptausīju savu seju. Mazliet sāp deguns un kreisā vaiga kauls, bet redzamu seku nav. Liekas, ka tā meitene tomēr sita ar dūrēm. Laikam esmu pazaudējis cimdu. Palanjuks saka, ka cilvēkam ir jātic savai identitātei. Starp citu, vakar Tornī pabeidzām rakstīt MSK jauno albumu "Putni ir lohi". Pasmaidu, domādams par to, ka viss notiek foršo meiteņu dēļ. Arī daudz stulbu lietu.
• 8 atstāja kaut koatstāj kaut ko