October 30th, 2007

• 10/30/07 02:41 am
• Atmiņas ir sekls kaps, kurā tālajā deviņdesmit trešajā gadā guldīja tavu bērnības dienu kucēnu - jaukteni Diku. Saldus rajons, neliela lapotne, ko tā brīža iztēles trūkumā sauca par 'mazo mežiņu', un blakus sekls kaps. Sekls ne jau tāpēc, ka cieta zeme, bet tāpēc, ka toreiz ļoti steidzāmies aizmirst.
  Kaps piesmēlies ar ūdeni. Trūdošās lapas un lauku melnzeme savās reakcijās sasilda to, līdz vilinājums iekāpt, izdobt mazu vietiņu kaklam, lai ērtāk, un atgāzt galvu pret kapa malu ir nepārvarams. Atgūlies tu sāc domāt par trūdiem un melnzemi, saproti, ka nemaz tos nepazīsti, domā par koku saknēm, kas dzīlēs uzplēš tavas nejūtīgās kājas, ūdens ir tik melns, ka nav asiņu - zeme salien brūcēs un saaug ar miesu. Un beigās tu sevi pavaicā par iespējām inficēties ar HIV vai tamlīdzīgu huiņu.
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko