October 11th, 2007

• 10/11/07 01:24 pm
• Bļin, nekādi nevaru samierināties ar vienu meiteni! Apkārt ir tik daudz foršu fīdiņu, haha, ka nu nekādi, nekādi nevaru samierināties ar vienu! Kāds var? Es nevaru! Kur eju, tur tik redzu! Nu tik foršiņas meičas, maziņas, uzrautiem deguntiņiem, atšautām pakaļiņām un visādi citādi baigi bargo sučku tēlu piekopjošas, ka pati ikdiena nobīstas! Bet tik vārīgas tomēr viņas ir, nu, ar tik atklātiem punktiņiem, uz kuriem uzspiežot nostrādā visa jaukā un cilvēciskā reflekss. Un pavisam vienkārša priekšlikuma formā mēs ejam un atrodam kādu universitātes pagrabtelpu, kur paniekoties.
  
  Kur ir problēma? Dominējošs frigidās kuces tēls vai kas tamlīdzīgs - mauka, kas saka, ka nolād monogāmisku attiecību modeli, bet patiesībā ir liekule. Viņa nesaprot, par ko ir runa. Kaut gan es nezinu, varbūt pats neko nesaprotu. Bet izpratne šeit nav svarīga, fakti runā paši par sevi - līdz šim savos vieglas, bezatbildīgas uzdzīves un abpusēja prieka meklējumos neesmu atradis nevienu meiteni, kas bez, uzsveru, Lieka Bulšita man spētu piebiedroties. Šādu savu attieksmi gan esmu novērojis tikai pēdējo mēnešu laikā, tāpēc pieļauju, ka daudzos punktos esmu kļūdījies vai atrunājis tikai tos daļēji, bet tomēr šis ir mans blogs, tāpēc es varu dirst, kamēr vairs nebūs ko. Tātad.
  Kur palikušas visas asprātības, bezbēdīgas jautrības un apzināta naivisma izpausmes? Vai vienmēr oblīgāti ir jāpievēršas izglītībai, darbam, ģimenei un citām tēmām, kas PATIESĪBĀ nemaz nav nopietnas, tikai tiek pasniegtas tādā intonācijā? Tas viss ir sūds, jo liek šķēršļus kontaktiem, kas vērsti uz abpusēja prieka nodibināšanu. Vai cilvēki vispār kādreiz ir spējuši ilglaicīgi priecāties? Ar šo prieku es nedomāju divu cilvēku attiecības un tos īslaicīgos un smieklīgi banālos laimes mirkļus, kas, šķiet, savos plecos nes pašu mūžību un pasaules nolemtību - tas viss ir ļoti liels sūds! Es šoreiz rakstu par PATIESU prieku, tādu prieku, ko nevar paslēpt, prieku, kas līst ārā kā ūdens no horizontāli apgrieztas glāzes, prieku, kas rodas no cilvēku spējas abstrahēties no savām PATIESI nožēlojamajām dzīvēm un nodibināt šī prieka dīgļus kaut kāda veida apbusējā izpratnē par vēlmēm, nevis VAJADZĪBĀM. Ja mūsu dzīves diktētu vajadzības (muļķi saka "instinkti", un tas ir ļoti plaši), tad laupīšana un izvarošana būtu, kā saka, all over the place.
  Kaut gan es nezinu, varbūt kļūdos, varbūt, ka vispār nav nekā no tā visa, ko uzrakstīju. Tas nekas, ja tomēr būšu kļūdījies un tas viss izrādīsies daļiņa no manas perversās fantāzijas, ko var nosaukt vienā vārdā - par Pasauli.
  
  Nu ja, varbūt es tā nemaz nedomāju, varbūt es tikai tā gribu domāt. Varbūt Filips vai Alekša tēvs man sēž aiz muguras un nepiespiesti LIEK man tā domāt. Viņu vietā var būt ikviens no cilvēkiem, ar kuriem pēdējā laikā esmu kontaktējies. Viss, es vairs nezinu, ko domāt - ja nu vārdi vairs nenāk no manas apziņas, bet gan no kā sveša, no kaut kādām šausmīgām, tumšām dzīlēm, kur mīt kaut kas zemāks un daudz tukšāks par to, ko mēs iedomājamies un iztēlojamies esam par cilvēku.
• 30 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 10/11/07 02:24 pm
• Tikko man garām pagāja kāds strādnieks ar krāsas bundžu rokā. Brīdī, kad bija jāizvairās no garāmgāju bariņa, viņš izlikās par lidmašīnu un pie sevis klusi nošņāca: "Žviiiiuuuu..." Tas bija diezgan iespaidīgi.
• 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko