September 27th, 2007

• satiksme
• 9/27/07 12:45 am
• Šovakar, braucot uz centru, autobusā sastapu īstu nēģeri. Viņš iekāpa aironautikas skolas pieturā un nostājās man blakus. Es turpināju sēdēt kā iepriekš, un izlikos lasām kaut kādus izprintētus materiālus rītdienas semināram, kopumā apzināti ignorējot viņa klātbūtni. Lai gan visu atlikušo ceļu man ļoti gribējās piecelties un pavaicāt: "Can you run?"
  
  Atpakaļceļš vispār bija psihisks. Knapi paspēju uz pēdējo autobusu - ģitāra, vadi, a4 materiāli krīt laukā pa neaizvērto kabatu, bet es tomēr saņemos, iekāpju, apsēžos un samaksāju par ceļu. Garlaicīgs atpakaļceļš, nespēju palasīt, jo galvā jūtams tāds kā dullums (slight buzz), bet ne tik traki, kā šķiet. Cerībā, ka tas pāries, aizveru acis un skatos uz "Solaris" tipa luminiscējošajām gaismām un griestiem, kas punktoti ģeometriskā perfekcijā, un domāju par to, cik ļoti esmu ietekmējies no literatūras un filmām. Nospriežu, ka tas ir nožēlojami un ka vairs tā nekad nedarīšu. Konduktore ik pa brīdim aizdomīgi paskatās manā virzienā; vai es teicu, ka autobusā bijām tikai mēs trīs? Nu, es, konduktore un šoferis. Pēdējais mani arī iznīcināja. Pat es, aprijies skābi, ar mašīnu braucu kā normāls līdzcilvēks, bet viņš - nē, nu visādi jau var gadīties, bet šādi tomēr nevar. Pusceļā, Spilves pļavās, kur satiksme ir, kā lai to pasaka, nedzīvāka, šoferis ikreiz, kad tālumā parādījās pretīmbraucošas mašīnas gaismas, spēji piebremzēja un nobrauca ceļa malā (aizmirsu, kā CSDD doktrīnā šo fišku sauc). Un gāzēja viņš arī savādi - it kā uz austiņām skaļi klausītos kaut kādu valsi un ar pedāļkāju sistu līdzi ritmu.
  Izkāpu savā pieturā, pagāju gabalu uz priekšu - līdz savas blokmājas stūrim - un sapratu, ka autobuss nemaz nav izkustējies, un joprojām stāv pieturā, it kā tā būtu pēdējā.
  
  Ko es aizmirsu? - steigā izbraucu cauri mēteļa un bikšu kabatām. Tukšas. Fiksi iedomājos par visu patīkamo un skumjo dzīvē un gāju ātrāk mājās, jo kāds bija aiz muguras.
• 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko