May 24th, 2007

• 5/24/07 09:54 am
• Man ir diezgan kruts likteņa mehānisms, kas liek man darboties pēc shēmas "pesimisms -> pohujisms -> optimisms". Praksē tas izskatās šādi: sākumā pret lietu izturos kritiski, vidū kļūstu izklaidīgs, sev aģitējot, ka "mani taču nekas, atskaitot populāro mūziku un degradējošu izklaidi, neinteresē", bet Pašās Beigās šo darbību tāpat paveicu vai atturos no tās, vai vēl labāk - dažādu likumsakarību dēļ man tā nav jāveic vai jāaturas no veikšanas.
  
  Un tā, es ticu, paies visa dzīve. Un es lepojos ar sevi, un nicinu trulu akadēmismu. Pie tā vainojama audzināšana, tēva un mātes, viņu niecīgo dzīvju paliekas, kas jāizskauž. Vecīt, ko tu vēl tur sēdi, ja ārā spīd saule un sekss, narkotikas un rokenrols joprojām ir legālas vienības? Bet par ko gan es te runāju? Atliek vien piebildīšu, ka šīs vienības neattiecas uz termiņu, kas raksturojams ar vārdu "beigas". Beigās viss ir citādāk. Beigās uz laika sprīdi vai diviem drīkst ieslīgt trulumā; es, piemēram, vakarnakt sapņoju, kā kādā tumšā Vestminsteras šķērsielā Džons Loks izvaro kādu sievieti ar kārtējo neveiksmīgi iespiesto "Otro traktātu par valdību".
• Current Music: slint - darlene
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 5/24/07 10:55 pm
• Šodien pieturā dzirdēju kāda bērna un mātes sarunu.
  
  - Mammu, zini, kāpēc suņi apstājas ceļa vidū?
  - Nu?
  - Tāpēc, ka viņi negrib dzīvot.
  
  Saruna starp māti un dēlu neturpinājās, un es iekāpu savā transportā.
• Current Music: tā dziesma, kur dzied par konfliktsituāciju ar asfalta zāģi
• 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko