August 21st, 2006

• 8/21/06 02:15 am
• Klausos The Stooges un izdaru secinājumus. Jau kopš tīņu gadiem (ne)apzināti cenšos izpist savu prātu, bet pagaidām var manīt tikai ķermeņa reakciju. "Prāts ir tik neaptverams, ka to nemaz nevar izpist!", iedomājos, bet dzimst pretarguments - lai kaut ko izpistu, tas nav jāaptver. Apadomāju. Ziniet, ir jāaptver, jāsaķer un visi citi vārdiņi ar to pašu priedēkli, bet ir dzīvi un miruši cilvēki, kam tas ir izdevies un zinu, ka man tas tuvākajā laikā neizdosies. Un zinu, kāpēc nē. Viss slēpjas klasificēšanas paradumos - man ir tendence prioritāri gupēt dienas procesus, proti, šo pišanu es nekad nespētu uzskatīt par ko tik svētu kā, piemēram, mūzika un akadēmiskas pseidozināšanas - abu minēto ziņā es izjūtu izteiktu pienākuma apziņu pret sevi. Diena? Kā posms.
  
  Rutīna glābj prātu, un es tai nemaz nepretojos, jo, kā jau minēju, izpist savu prātu man tāpat tuvākajā laikā neizdosies, tas izdosies vēlāk, kad man būs glīta izglītība, tāda pati karjera un ģimene. Tad vairs nebūs rutīnas. Darbs nepieder pie dienas procesiem, kas tik rūpīgi tiek grupēti. Darbs ir tikai līdzeklis, lai nokļūtu līdz punktam B, kas savukārt noved pie punkta C - procesa, kā laikā tiek pists prāts.
  
  Tas nomierina.
  
  Man vienmēr ir patikusi sadeguša cukura rūgti saldā garša.
• Current Music: The Stooges - 1969
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko