April 13th, 2006

• "Kā dzīvot", īsumā par 1. - .6. lpp
• 4/13/06 03:35 am
• Skaidrs, ka no problēmām var izbēgt aizgriežoties, neredzot tās. Jo vienmēr būs kāds cilvēks, kas problēmu atrisinās. Un, ja ne atrisinās, tad vismaz centīsies. Ar cita centību, kas ir procesā, vienmēr var manipulēt un izkoriģēt to tā, lai beigās izvedotos kaut kāda paruna, kas slavina centību kā ideālu vidusšķiras īpašību.
  
  Saplīst glāze, tu aizej uz citu istabu, atkrīti ērtā klubkrēslā, uzsmēķē, palasi kādu stilīgu žurnālu (iesaku "Rīgas Laiku"). Pēc laika atnāc un skaties - lausku nav, viss pa vecam.
  Nomirst kāds tev tuvs cilvēks. Aizej un piedzeries. Uz kādu laiku pazūdi no apziņas, izdari darbības, saistītas ar citiem, par kurām pēc tam nāksies domāt un ļauties nepatīkamām izjūtām, kuras stimulē no zemapziņas lienošie ķēmi un, orgāna pārveidotas, amizantas situācijas. Atgriežos pie dzīves un triviālās apziņas, tu redzi - nekā nav, nedz zārka, nedz asaru, nedz problēmu!
  
  Pie tam mazām lietām ir tendence pazust pašām no sevis. Tā kā tava dzīve ir niecīga uz (the) lielā fona, un, attiecīgi, lietas un notikumi tajā ir vēl mazāki, tu bez raizēm vari atgāzt galvu un ļauties vientuļai straumei, kas nevedīs tevi garām zīmēm, kas atgādina par tās galu.
  
  Cilvēki ir lemti, lai lemtu. Tieši tāpēc iemācies spert soli pa labi vai kreisi. Nahuj to plūsmu, ne, draudziņ? Nahuj visus un visu!
  
  Un pašās beigās, punkta vietā, es vēlētos piebilst, ka esmu izmisis. Un līdz riebumam, kas mijas ar pseidonarcistisku sajūsmu, mānu sevi.
• 1 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 4/13/06 10:02 pm
• Nu, ko šovakar daram?
• 11 atstāja kaut koatstāj kaut ko