March 27th, 2006

• 3/27/06 12:03 pm
• Pārliecies pāri galdam, svētlaimīgi smaidīdams, skatos, kā klasesbiedrene Māra raksta īsziņu: "MAN SAAKSIES HISTEERIJA. NEVARU IZTUREET SAJAA URLU CAURUMAA". Neviens netic, ka viņai ir, kā pati to sauc, brūtgāns. Bet es ticu. Cilvēki ir tik līdzīgi, pat primitīvo baiļu apspiešanas taktikas ziņā. "Māra, tu atkal esi aizmirsusi noskūt sejas apmatojumu", "Māra, esmu ievērojis, ka gandrīz visas gotiskās subkultūras pārstāves ir miesā raženas jaunietes... ?!", "Māra, runā skaļāk!". Jau kuro reizi nonāku pie secinājuma, ka cilvēks vairs neprot ticēt un noticēt. Sevišķi jau lietām, kas šķeit visneiespējamākās, kā, piemēram, fiziski (un mazliet garīgi; sabiedrības vaina) kropla indivīda laime. Brīžos, kad par šo visu aizdomājos, izjūtu spēcīgu vēlmi (ko sava gļēvuma dēļ, protams, nekad nerealizēšu; nav vērts) pieiet viņai klāt, uzlikt roku uz pleca un nopūsties: "Eh, dzīvotgriba, laiks iet un iet, cilvēki un lietas mainās, bet tu, sirmā, vecā, nekad nemainies."
• 10 atstāja kaut koatstāj kaut ko