December 30th, 2005

• Spēja paredzēt bezjēdzīgu nākotni
• 12/30/05 03:42 am
• Vienreiz ar draugu gājām pa ielu. Draugs vārdā Edgars, jā, gandrīz visiem maniem draugiem ir tik neizteiksmīgi vārdi, teica, ka viņam riktīgi besījot pensionāri: "Eu, bļe, man riktīgi besī penši!" Viņš teica. Mēs turpinājām ceļu, laikam gājām pieteikties kādā vidusskolā, bet es noteikti kļūdos, jo tas bija tik sen... tik sen. Rudenī, jā, es beidzot atceros, tas notika rudenī, galvā pazib ainas ar nogurušu sauli pie pedantiski robota četrstāveņu apvāršņa un Edgara nīstajiem penšiem visapkārt. Pensionāri kā piepilsētas baloži drūzmējās pieturās un pie maiznīcām, šķiet, tas bija deviņdesmit piektajā, jā, tur, uz brīvības ielas bija maiznīca, ap ko visi gāja ar līkumu. Klīda leģendas, ka siera pīrādziņos patiesībā ir baložu gaļa, kas sajaukta ar sazinkādu mistisku olaines zāļu fabrikas produktu, lai pildījums iegūtu omulīgu omes siera garšu. Uzlasīja visas drupačas, plūca viens otram ārā acis un kaitināja neredzamo cilvēku slāni, kas dievišķas inerces dzīti no jauna apāva kājas modernās naikī botās un devās uz pieturām, lai dotos atpakaļ, tad tur un tad atkal.
  
  Pēc brīža es nospriedu, ka man arī besī penši; bērnībā, redz, biju mierīgs cilvēks, tāds mazliet melanholisks, bet ar savu noskaņu. Man nepatika drūzma, izvairījos no rindām un pūļiem, bieži vien skolu kavēju ar nolūku, lai tik nebūtu jastāv garderobes rindā. Tā paša iemesla dēļ nereti to pametu vēlāk, citiem teicu, ka eju pie logopēdes. Nebiju pārsteigts, ka viņi nebrīnījās, šajā melanholijas posmā man bija šādas tādas, tomēr nozīmīgas problēmas ar savu zinību reproducēšanu latviešu valodas kabinetos, nu nekādi es nespēju iemācīties kaut ko no galvas. Tajā laikā es kļuvu populārs tieši šī iemesla dēļ- ja man kāds pavaicāja, ko tad es tur darot pie tās logopēdes, es atbildēju, ka man viņa liek mācīties no galvas astranomiskas skaitļu virknes un pēc tam deklamēt tās, paralēli uz īkšķiem rotējot divas basketbolbumbas. Bērni deviņdesmitajos gan bija lētticīgi, jo, kad vaicāja, lai es rādu savus rezultātus, vai man maz ir sekmējies uzlabot savu atmiņu, visi kā viens uzķērās uz samērā muļķīgu joku: es viņiem nekļūdoties, divas reizes pēc kārtas rindā nosaucu savu, māsas, mātes, tēva, mātesmātes un viņas vīra personas kodu, bez otrās daļas, protams. Vienreiz pareizi, otrreiz ačgārni. Raiti lasīt tekstu ačgārni es jau mācēju bērnudārzā, toreiz, kad pirmās grupiņas bērniem lasīju spoku stāstu par tramvaju bez nummura tikai no otra gala, viena auklīte, ļoti dievbijīga kundze, kas jau tagad gozas aizsaulē, nodomāja, ka runāju mēlēs un gribēja mani ar varu aizvest pie mācītāja. Iepriekš bija paklīdušas baumas, ka neesmu kristīts. Patiesībā biju.
  
  Edgars sacīja, lai pirmais dodos skolā. Es piekritu, jo tajā laikā manī vēl nebija modies dumpis. Iegājis priekštelpā, ievēroju, ka pie dzīves nokaitinātā Edgara bija piegājis kāds pensionārs, pavisam neglīts onkulis ar ļumīgiem vaigiem un lielām raga brillēm, viņš kaut ko līķa manierē vaicāja manam draugam. Es aizgriezos no ainas, zinādams, ka tūlīt sastapšu Edgaru stāvam sev priekšā. Tā arī bija. Mēs pieteicāmies skolā, bet neaizgājām uz to, citudien pieteicāmies citā, es izkritu eksāmenā un paliku vecajā. Kopš tās dienas es spēju paredzēt bezjēdzīgu nākotni.
• Current Music: death in june - europa, the gates of heaven
• 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/30/05 06:11 pm
• Es neko nerakstīšu par saviem sapņiem, jo tie ir pārāk skaisti un intīmi. Pateikšu tikai, ka pēdējā sapnī pārdzīvoju visus 20. gadsmita karus un nozīmīgākās kaujas, lai beigās nomirtu un sāktu visu no gala.
• 13 atstāja kaut koatstāj kaut ko