December 3rd, 2005

• ceļš uz mājām, kas sirds
• 12/3/05 01:06 am
• - Tāds maziņš mākonītis ar strīpiņām un bumbiņām strīpiņu galos, redzēju avīzē, tāds trešdien solās būs laiks.
  
  Mākonītis. Ar strīpiņām. Maziņš. Es tevi mīlu, bļe. Vienīgais, ko man patiešām šobrīd gribās, ir biedriski noskūpstīt viņu uz lūpām. Es tusmā pat neredzu viņu. Jo labāk. Visu ceļu manu labo plecu kā spilvenu izmanto kāds jaunietis, tā ap divdesmit, divdesmit pieci, kad kāpu iekšā, gaismā, pēc Krišjāņa, Alekša labākā drauga, - skūtu galvu, neveselīgu sejas ādu - bet ceļa laikā viņām kāds zvanīja, šķiet, meitene vai draugs, un jaunietis balsī, ko vislabāk apzīmētu vārdi "starp eiforiju un komu", atbildēja kaut ko. Būtībā neko svarīgu; sadzirdēju, ka viņš sajauc ielu nosaukumus, bezspēcīgā vienaldzībā apgalvodams, ka atrodas uz kalnciema ielas. Es sapratu, ka viņš kļūdās, jo mēs atradāmies citur. Meitene ielika savu smalki veidoto plaukstu kāda puiša satvērienā, kas sēdēja viņai blakus. "Viņa noteikti ir stulba kuce... narkomāne," mierinu vai apmierinu sevi, nav būtiski,- "pilnīgi antisociāla mauka, kas atveras visiem tikai zem ripām, man tu riebies!" Krišjānis spēji saraujas un pamostas, tramīgu gazeles skatienu paveras apkārt un tikpat strauji iekrīt atpakaļ savā heroīnmiegā. Puisis meitenei ir paspējis pateikt ko sliktu, kas satrauc meiteni, un viņa virs negrib nakšņot pie puiša, tas man liek aizdomāties par banālām lietām, cilvēciski virspusēji, vairāk emocionāli apskatu teicienu, kas tikko iešāvies prātā: "Mēs spējam novērtēt tikai zudušo." Pasmejos par sevi. Tad par savu dzīvi. Varētu kādam ieriebt. Pirmsnāves miegā dusošajam Krišjānim no rokām izkrīt mobīlais, traucējoša skaņa pamodina guļošo. Viņš spēcīgi mirkšķina acis. Viņš ir pasaules karalis.
• Current Music: tikai nesauksim šo grupu narkotiku vārdos, labi? - track 01
  Current Mood: ieinteresēts
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko