visu piesaukto sāpju almanahs - October 31st, 2005
October 31st, 2005
10/31/05 11:24 am
Manam klasesbiedram ir vēzis. Es brīnos, ka viņš joprojām staro kā saulīte. Mūsdienu liberalizētais nāves kults, man šķiet, pateicoties tav viņs ir šeit, man blakus, un nav mājās, noslīcis savās pāreksistenciālajās pārdomās.
Vispār man ir neinteresnati, aptieku neskaitot, vienpadsmitos internetā nekā laba vēl nav. Par Kamī dabūju astoņi un astoņi, man nepatīk steigties. "Tu esi samērā stilīgs", tā teica literatūras skolotāja, "Nebiju ievērojusi šo potenci tevī, kāpēc tu vienmēr grozies, runā, esi tik nemierīgs un dumpīgs?" Es, smaidīdams pašpārliecināto un mazliet cinisko smaidu, atbildēju: "Bet skolotāj, ir tik cilvēciski iet to vieglāko ceļu!" Viņa uz brīdi apklusa un tad novirzījās no tēmas.
Viņa bija pēdēja, pār kuru man nebija nekāda vara. Pēdējā. Un viņa krita, hahahaā! Piecus gadus es kopā ar viņu balansēju uz naža asmeņa, veselus piecus gadus mēs kaut kā sadzīvojām pilnīgi bez jebkādas abpusējas cieņas. Uzvarēt ir tik patīkami.
Current Music: sandra stāstā, kā lietojusi alkoholu brīvlaikā; kā mūzika