Manu apziņu kontrolēja balts pitbulterjers. Vispār es ar viņu kopā laiku pavadīju fantastiski. Mēs peldējām pa purviem (blakus Daugavai), demolējām vasarnīcas, es skatījos, kā viņš nogalina cilvēkus. Divas reizes es centos no viņa atslēgties un aizmukt, bet tas man neizdevās. Viņš bija ļoti spēcīgs. Bet ne tik, lai pretotos pārdesmit transkvilizātoriem, ar ko vēlāk tika sašauts. Suns nomira. Pie bastejkalna es satiku ra150n un suic. Suic brīnijās, ka raison neprot dejot valsi, tāpēc palūdza man viņai iemācīt. Es nevilcinoties piekritu. Mums labi sanāca, mūziku arī atceros ļoti spilgti, bet tad spēcīgs trieciens mani atgrūda trīs metrus nost no viņas. Uz guļošās raison bija uzlecis kāds panks un ar zobiem plosīja viņas rīkli, asinis šķīda uz nebēdu. Tad viņš kaut kur pazuda. Visi bija šokēti, tikai es nē, jo domāju, ka viņa jau ir mirusi. Lēnām aizgāju uz blakus esošo (pie bastejkalna) slimnīcu un palūdzu, lai atnāk un apskata raison. Suic raudāja. Viena ārste, vilkdama aiz sevis ratiņus, negribīgi aizgāja.
Kādā priežu ielejā notika starptautiskie deju svētki. Cilvēki sēdēja ierakumos, kas papildus bija nostiprināti ar priežu zariem. Mežs bija izcirsts. Mēs ar Rūdi sēdējām vienā no tādiem. Viņš man izmisīgi centās parādīt kaut kādu liriku no sava "Ricardo Gay" modeļ-piezīmjblociņa, es tikpat izmisīgi centos novirzīties no tēmas. Man izdevās novirzīties, un tad Rūdis teica, ka raison nav mirusi, tikai smagi sakropļota, panka ilknis esot skāris viņas kreiso aci.
Es piecēlos un gāju, laikam biju iecerējis aiziet uz jūru un paskatīties uz kuģiem, kas no svešām zemēm ved jaunus dejotājus. Pie jūras bija daudz dejotāju, viens no viņiem, acīmredzot krutākais (baywatch uniformā), sērfoja uz longborda. Viņa kuce man nezin kāpēc taisnojās, teikdama, ka viņa nesērfojot tikai tāpēc, ka šodien viļņi veļas paralēli krastam. Un tā patiešām bija. Kruto sērferi vilnis trieca pret kādu svešzemnieku kuģa korpusu, viņš ātri noslīka. Mēs ar viņa kuci devāmies atpakaļ, skatīties pirmo dejotāju uznācienu, kas bija samērā interesants - no abām ceļa pusēm uz vidu ripoja resnas, kailas sievietes tā-ap-četridesmit. Šovs tika pārtraukts, jo meiteņu koordinātors raudādams teica, ka viņas visu izgāza, ka vairs nav jēgas. Mēs aizgājām uz ierakumu pie Rūda, kas klausījās kaut ko uz sava jaunā MD pleijera, un dzērām alu no plastmasas glāzēm.