August 21st, 2005

• mazliet patiesas grafomānijas
• 8/21/05 03:40 am
• Ik pa brīdim pieķeru sevi, ka domāju par to, ko es ienīstu. Šobrīd es ļoti ienīstu cilvēkus, kas mētājas, bārsta apkārt, atdod un tā tālāk idejas! Ziniet, visādas small-time bitčas un citi nenozīmīgi cilvēki mēdz pasviest kādu ģeniālu ideju, pašiem, protams, paliekot neziņā par to. Man, piemēram, nereti idejas ir svarīgākas par pašu rezultātu. Brīžiem gan ir galēji pretēji.
  Idejas man asocējas ar atomiem- niecīgām, bet nepieciešamām daļiņām kas veido mūs un pasauli.
  
  Pēdējā laikā es sevi pieķeru pie domas, ka vislaik cenšos meklēt asociācijas. Lai arī kas tas nebūtu - koks, stabs, luksafors. Jā, un tad es sajūtos kā nožēlojams zālītes smēķētājs. Un tagad es taisnošos, ka neesmu tāds. Es tāds neesmu. Vai es jums esmu stāstijis kaut ko par savu draugu Māri? Gan jau, ka esmu.
  
  Māris ir septiņpadsmit gadus vecs jaunietis, kam patīk uz sevis izbaudīt anālās sodomijas priekus. Bet viņš joprojām ir mans draugs, un interesanti, ka viņš jau nav gejs, tikai mazliet citādāks.
  
  Šodien Signe man atsauca atmiņā vienu aizmirstu notikumu, ko noteikti jums neesmu stāstījis. Bija nakts, zvaigžņotās debesis bija sasegtas mākoņu segās, dienas tveice bija izvilinājusi no asfalta garaiņus, kas naktī izskatījās kā migla. Es viens gāju pa Brīvības ielu uz priekšu, nebija kur steigties, es kaut ko klausījos, neizteiksmīgi diriģēju, tā, tā, tā, līdz mani apstādināja kāds cilvēks, kas zemā krievu mēlē vaicāja, cik ir pulkstens. Tumsā (biju nogriezies uz neapgaismotās Dzirnavu ielas) saskatīju, ka cilvēks ir sieviete, ne īpaši glīta, tā, ap gadiem divdesmit pieciem. To nedēļ man nebija mobīlā, jo biju kārtējo reizi to pazaudējis, un man nav rokas pulksteņa, tāpēc teicu, ka nezinu. Tikko manāmā izbrīnā viņa turpināja, neuzkrītoši pavaicājot, kur tad es dodos tik vēlā nakts stundā. Mēs sākām iet. Es atbildēju, ka dodos mājās, bet ar kājām tur nevarot nokļūt. Izskatījās, ka esmu viņu ieintriģējis, jo viņa vaicāja, vai es dzīvoju amerikā. Pasmaidījis atbildēju, ka nē, un teicu, ka tepat, Bolderājā. Sieviete man turpināja iet blakus, viņa nepārtraukti smēķēja sliktas cigaretes, laikam sarkano Bondu. Mēs nogriezāmies un gājām pa Čaka ielu uz mikriņu galapunktu. Pa ceļam stāstīju par Bolderāju, cik cilvēki ir aizspriedumaini pret to, viņa savukārt man stāstīja, ka cilvēkos nevar vilties. Es nejautāju. Mēs apsēdāmies uz solieņiem pie galapunkta, un mazliet satrauktā balsī viņa vaicāja, vai protu glabāt noslēpumus. Es atbildēju, ka nē. Šķiet, mana atbilde viņu sarūgtināja, jo viņa uz mirkli novērsās, paskatījās kaut kur uz stacijas pusi, kaut gan man likās, ka viņas acis bija ciet. Atgriezusies ar smaidu, viņa teica, ka tas nekas, ka viņa man tūlīt pastāstīšot ko tādu, kas man izmainīs visu priekštatu par viņu - vai nu es ticēšu, vai arī uzskatīšu viņu par jukušu. Es teicu, lai viņa turpina. Ši sieviete, vidusmēra nekas, sāka ar teikumu, ka viņa prot ceļot laikā. Viņa turpināja, minēdama pāris vietas, kur pabijusi, cilvēkus, ko sastapusi. Es, protams, neticēju, tāpēc pajautāju konkrētu jautājumu par konkrētu vietu un laiku, kurā viņa bijusi. Jautājumu es nemaz negribu teikt. Bet viņas atbilde mani mazliet samulsināja - viņa visos sīkumos izstāstīja visu, kas saisīts ar to vietu konkrētājā laikā. Es jutos mazliet vīlies sevī, jo tobrīd vairs nevarēju atsaukt citus vēsturiskus faktus par vietām, kurās viņa itkā esot bijusi, tāpēc vaicāju, vai tas ir grūti, nu, vai laikā ceļot ir grūti? Viņa atbildēja, ka tas ir ļoti sarežģīts un laikietilpīgs process, ka to nevarēs izdarīt ne šodien, ne rīt, un pēc diviem gadiem arī ne. Tas mani mazliet mulsināja, jo, ja jau to nevar izdarīt tagad, tad sanāk, ka viņa ir no nākotnes. Acu mirklī viņa pieleca kājās, pieskrēja pie blakus esošā taksometra un bija prom. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad redzēju viņu.
• Current Music: a silver mt. zion - movie (never made)
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko