Gudrība tomēr ir ierobežoto zināšanu racionāla izmantošana.
Palēnām sāk apstiprināties mana teorija, ka cilvēki agrāk bija stulbāki, saule mazliet spožāka un zāle manāmi zaļāka. Nevelciet paralēles ar manis atrakto tumšā ienācēja pērli.
Domājot par to košo pagātni, gribot negribot atmiņā nākas atsaukt kādu bērnības dienu Āgenskalnā. Lietus laikā es staigāju pa pretējās mājas cementa klonu un pietupies lasīju atdrupušos cementa gabalus, kurus pēcāk nomitināju savu zilo bikšu kabatās. Todien mazliet vēlāk mani divas kaimiņu meitenes - Ļena un laikam Ļuba - izvilka no miskastes un aiz garajām piedurknēm stīvēja kājās un stūma uz mājām. Tur es dabūju pērienu, un tā dzima mans naids pret krieviem. Miskastē es līdu tikai un vienīgi tāpēc, ka vecāki bija izmetuši manu salauzto, zilo metāla kravas mašīnu.
Un jau kopš bērnības par spīti pēriena draudiem, aizliegumiem, vēlāk - apkārtējo nosodījumam - es mēdzu darīt to, kas skaitās amorāli un varbūt pat pretīgi. Un jau kopš bērnības, kopš notikuma ar zilo kravas mašīnu, es savas lietas un sevi pārvaldu perfektā haosā. Šo haosu vislabāk varētu raksturot tāda dabas parādība kā viesuļvērtra. Proti, tās centrā ir pilnīgs bezvējš, bet apkārt centram gaiss skrien neticamā ātrumā, paķerdams visu, kas ceļā, sev līdzi.
Šī košā bērnība beidzās sešu gadu vecumā, kad mana ģimene pārvācās dzīvot uz Bolderāju. Mans pasteļu zīmējums vienā saulainā dienā, man neredzot, tikai apmainīts pret tumšu akvareli. Koks tika nomainīts pret ķieģeli, divu stāvu veitā nāca četri un pieci, oļus un zarus nomainīja patronu čaulas, vientuļi prettanku raķešu korpusi un krāsainas stikla ampulas, kas skaisti plīsa pret māju sienām. Aizaugušos mazdārziņus nomainīja jaunceltnes, kurām tā arī netika lemts tapt uzceltām. Tas viss pateicoties no jauna plaukstošajai Bolderājai un divdesmit metrus attālajam armijas daļas žogam - krievu armijas patvērumam, kas gausi un negribīgi vācās prom uz savu maķ roģinu.
Esmu pārliecināts, ka es būtu cits cilvēks, ja mēs nebūtu pārvākušies uz Bolderāju, bet gan palikuši Strazdu ielā 1. Un sazin kāpēc manai pārliecībai ir visai negatīva piegarša, proti, ja mēs būtu palikuši tur, tad es jau būtu miris vai sēdētu cietumā par pārkāpumiem, kas saistīti ar narkotikām un to izplatīšanu, kā arī lietošanu.
Minētā pārliecība ir triviālība, kas mani visvairāk fascinē. Jau kopš Āgenskalna laikiem man ir paticis uzdot sev un citiem jautājumu: Kas notiktu, ja...
Kas notiktu, ja es toreiz būtu nositis savu klasesbiedru, kas notiktu, ja viņš toreiz ielūstu ledū, kas notiktu, ja mani toreiz noķertu? Patiesībā šis jautājums pēc dabas ir bezjēdzīgs savā retorismā, jo mēs visi taču zinām, ka mūsu tad nemaz nebūtu.
P.S.
Es lēnām, bet ar vērienu, sāku apjaust savu ģenialitāti. Lūdzams nejaukt ar manu aizgājušo narcismu.
P.P.S.
Narcisms ir izmisuma subprodukts.
Akcija "palīdzi Ulvim izkrāsot viņa pasauli" ir sākusies. Izpalīdzīgajiem cilvēkiem no 16.00 - 19.00 ierasties Gaigalas 21-3* (Rīga, Bolderāja). Viņiem tiks iedota otiņa vai rullis, un būs mazliet jāpakrāso kāpņutelpa. Akcija ilgs no 08.08 - 09.08. Atlīdzībā tēja, kafija vai krāna ūdens un pateicības vārdi no manis. Ulvim vienam ir tik garlaicīgi!
Papildinformācija pa nr. 6585401
*tur var nokļūt, braucot ar 3. autobusu no centra un izkāpjot pieturā Silikātu iela