Šķiet, ka vakar nomira mana vecmāmiņa. Kāpēc man tā liekas? Kā jūs izskaidrotu īsziņu bez jebkāda satura, ko saņēmu no viņas? Jā, varbūt viņa neprot apieties ar telefoniem, bet, nolādēts, man māte bērnībā stāstīja, ka, ja cilvēki mirstot, viņi dodot kādu zīmi saviem tuvākajiem. Piemēram, vienrīt, pirms daudziem daudziem gadiem, nomira manas mātes vecmāmiņa, un tajā rītā kāds atvēra un aizcirta manas mātes istabas durvis, kaut gan mājās viņa bija viena pati.
Pozītīvais viņas nāvē:
1) es dabūšu vienistabas dzīvokli ar velux logiem.
2) vairs nekādu līdzjūtības mirkļu, skatoties uz kara, komunisma jūga un atmodas laika - sagrauzta mūža - pārdzīvojuša cilvēka kustībām un neveiksmīgajiem centieniem pielāgoties modernajai iekārtai.
Negatīvais viņas nāvē:
1) dzīvoklis ir pievilcies ar medicīnas smaku, nav eiro remonta un tas atrodas piektajā stāvā- mājā, no kuras es baidījos.
2) es bēdāšos, jo gan jau man nāksies piedzīvot kādu <i>flešbeku</i> no bērnības. Piemēram, kad viņa man mācīca vāciski skaitīt no 1 līdz 12; līdz trīspadsmit gan netiku, bet to kompensēju ar veselīgu "sieg heil!".
Šonakt negulēšu, lasīšu stepes vilku, kā pirmās lappuses manai izsmalcinātajai, Fidžeralda noslīpētajai gaumei liekas samērā nebaudāmas, un domāšu par rītdienu, kas, ja sekmēsies, būs tāda pati kā vakardiena, aizvakardiena un diena pirms mēneša - tāda, kādai tai jābūt - izcili mietpilsoniskai, bez sarežģījumiem, ciešanām, jaunām emocijām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, un visiem citiem brīnišķīgajiem vārdiem, kurus šobrīd nespēju atsaukt atmiņā. Sasodīts, kam gan patīk pārmaiņas?! :) (<--- jā, redziet, esmu samierinājies ar pūstošas miesas aromātu, kas mielo manas plaušas, vienveidību, garlaicību, ikdienu, morāli un faktu, ka nekas nemainās, kaut gan nē - paliek tikai sliktāk) Un es smaidu, sasodīts, es beidzot smaidu, apaudzis ar mazu pelējuma kārtu, ko ik pa brīdim nokasu ar nagiem vai augšzobiem - atkarībā no atrašanās vietas.
Es gribētu būt laukakmens, jo tas neko daudz nemainītu, varbūt vienīgi cilvēki man piedēvētu lielākas empātijas spējas un uzskatītu par ļoti tolerantu lietu, kas, savukārt, mani padarītu ievērojamu, un neveiksmīgi ļaudis nāktu mani apskaut un fotografēties pie manis, modernie hipiji kurtu ugunskurus ap mani un dziedātu "all you need is love", kas beigās pārvērstos lielā seksuālā orģijā, ko savukārt izgaiņātu miliči, aizturēdami dažus laika korodētus matainos par nepilngadīgu meiteņu iesaistīšanu grupu orģijās, kas savukārt izsauktu vērienīgus protestus visā pasaulē no "vēl nekritušo" puses, kas savukārt sadusmotu kādu vientuļu amerikāņu new-age jaunieti, kas bērnībā skolā tika mācīts nīst hipijus, un viņš ar baloniņu uzrakstītu vulgāru tekstu uz manis grafittī stilā. Mazliet vēlāk viņš no pieliekamā paņemtu tēva-izbijuša policista Mirco Uzi ar četrām pilnām aptverēm un nošautu septiņpadsmit zīdaiņus, divas mātes, trīs policistus un sevi.
P.S.
Esmu gandrīz pārliecināts, ka vecmāmiņa ir dzīva, šodien par to pārliecināšos.
