Visi jeb mans labākais draugs žurnālā vislaik runā par filmām. Tā kā ir uznācis pamatīgs bezmiegs, kas saistīts ar siltu sajūtu vietā, ko dēvē par sirdi, ko es labprāt sauktu par laimīgumu, pastāstīšu par filmām.
Būšu konkrēts un ķeršos uzreiz pie lietas - 2004. gada labākā filma ir Crash. Ja jūs jautātu, kāpēc, pirmkārt, es liktu jums to noskatīties, otrkārt, Sandra Buloka filmā nesūkā, treškārt, filmā ir sirdi aizķeroši cilvēcības momenti, kas man nepavisam nelikās uzjautrinoši (paldies Paul Haggis) un ceturtkārt - filmā tiek apspēlēta "notikums, kas ietekmē lietu norisi" ideja, bet ļoti savdabīgā un patiesi interesantā veidā - no nākotnes skatu punkta (vismaz es tā sapratu, iespējams, ka pārpratu). Noskatoties šo filmu gandrīz līdz beigām (jā, tur bija vārds <i>gandrīz</i>), pārņem līdzīga sajūta kā pēc Requiem for a Dream, protams, nesalīdzināmi vājāka, bet tomēr man šķiet, ka reti, kura filma uzdzen tādu sajūtu.
Par to mistisko sajūtu negribu izplūst, jo var taču visu pateikt pāris vārdos - riebums, plus, sajūta, kas varētu būt žēlums, kas sajaukts ar vēl mazliet riebumu.
Kāpēc es teicu <i>gandrīz</i>? Filmai ir ļoti holivudiski-banālas beigas - skan forša mūziciņa no sērijas "...but now everything's alright" un ļaunais nēģeris kļuva labs, niknais nēģeris savai kucei pateica, ka mīl viņu un tā tālāk. Labi, tur arī ir sava daile, notušējot visu ar domu, ka Paul Haggis ir kvēls sarkasma cienītājs un piekopējs.
Par filmas propogandu: manuprāt, filmas būtība ir saistīta ar masveidīgu naida kultivāciju pret cilvēkiem, it sevišķi nēģeriem, kuri visur cenšas saskatīt rasisma izpausmes no t.s. apspiedējiem.
---
Tikko likās, ka tā tante manā lietotājbildē sakustās, labāk iešu gulēt.