July 27th, 2005

• PATIESĪBA
• 7/27/05 12:37 am
• Izejot no dzīvokļa, pēkšņi sajutos tik ļoti īsts. Nu ziniet, tā sajūta, kad esi pamodies ap astoņiem vakarā, un pēdējais alkohols, ko vakarnakt garšoji, bija viskijs - cik daudz, tas varbūt pat nav svarīgi. Tā sajūta, ka tu pēkšņi saproti visu, arī savu sūtību un tamlīdzīgas muļķības; tu pieej pie spoguļa, nopēti sevi - seju, matus, rokas - un secini, ka esi staigājošs un pūstošs gaļas gabals.
  
  Uz ielas nebija neviena cilvēka, tāpēc es varēju darīt visu, ko vien vēlos. Es, mēreni streipuļodams, gāju un skatījos ēnā. Ēna ir vispilnīgākā pilnīguma forma. Ik pa brīdim apstājos un, strauji apgriezies pa simtastoņdesmit, ar aizdomām skatījos debesīs. Man vienmēr ir licies, ka kāds tur ir un skatās uz mani, bet nekad nav gadījies sastapt viņa skatienu. Gan jau, ka tas nav cilvēku skatiens - izmisis, lūdzošs un bezpalīdzīgs. Tas varētu būt dziļš un saprotošs, varbūt pat caururbjošs, tāds, kuru ieraugot, nākas piesaukt bērnību, kas tagad šķiet jauka. Bet ne traumējošs.
  
  Benzīntanks vēstīja, ka ir iestājies pārtraukums, tāpēc devos atpakaļ. Joprojām neviena cilvēka. Noberztie pirkstu kauliņi mazliet sūrstēja un, ja vērīgi ieskatījās ēnā, varēja redzēt tik ļoti kāroto benzīnu iztvaikojam no drēbēm. Un tad es sajutos kā asfalts. Tik ļoti īsts, praktisks un aizvēsturisks.
• Current Music: Joy Division - Love Will Tear Us Apart
• 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 7/27/05 08:16 pm
• Tikko gandrīz atmetu smēķēšanu. Stāvēju pie spoguļa, fēnoju matus un domāju par to, kas man pietrūkst. Domāju, domāju, nevarēju izdomāt. Atnācu uz istabu, uz galda mētājās cigarešu paciņa. Izvilku vienu, un tieši tajā mirklī man paspruka vārdiņš "bļe" un sūdīgā apziņa, ka šāda situācija, ka aizmirstu par tām, ir reta parādība. Turpmāk likšu atvilknē.
• 12 atstāja kaut koatstāj kaut ko