May 20th, 2005

• pasivitāte pāri naidam
• 5/20/05 01:50 pm
• Ar katru jaunu dienu zūd cerības uz potenciālajiem glābējiem. Slīgstu arvien dziļāk tādā kā mizantropijā, kas ir cieši saistīta ar sevis nicināšanu. Pavasaris ir nācis ar jauniem spēkiem un patiesību; kā guļošais, kas pēc dziļa ziemas miega plaši atvēris acis. Brīžiem jūtos kā kastrēts dzīvnieks. Nē, nopietni! Sevi nākas nicināt daudzu iemeslu dēļ, kaut vai tāpēc, ka sestdienu alkohols man liek justies šausmīgi labi (bailes no alkoholisma?) vai vienatne (ne vientulība), kas man sniedz neizmirstamas nedomāšanas un aizmiršanās orģijas. Iepriekš es teicu, ka esmu pārāk labs priekš cilvēkiem, bet šobrīd vārda 'labs' vietā es izmantotu 'nepareizs'. Esmu nepareizs.
  
  Vai arī pārējie nav pareizi.
  
  Nu, klāt ir sestdiena un es došos prom, kaut kur ārpus Rīgas, pie dabas. Un tur būs jūra, meitenes ar dekoltē un foršiem pupiem. Protams, es tikai sēdēšu maliņā un dzeršu kaut ko. Kā jau vienmēr. Nu labi, pēdējā laikā (šajā brīdī nākas pasmaidīt).
  
  Un ziniet, man tomēr cilvēkos riebjas konservatīvisms, bet par to citreiz.
• Current Music: Bērnības Milicija - Ārā
• 4 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• gan jau izdzēsīšu vēlāk, hihi
• 5/20/05 01:56 pm
• Tāda mazdūšīga piebilde, pirms dodos.
  
  Es jau esmu tikai tīnis. Man ir tikai septiņpadmit. Man nav augstu standartu un ideālu. Mani nevajag uztvert nopietni. Jo es jau esmu tikai tīnis, bez pieredzes un bez ievērības cienīgām zināšanām.
• 11 atstāja kaut koatstāj kaut ko