October 6th, 2004

• 72. Jeb Septiņdesmit otrā paaudze un rudens depresīvo tīņu manifests.
• 10/6/04 02:30 am
• Pēdējā laikā visi uzvedas tik savādi. Daži kaitinoši, daži nožēlojami un smiekīgi. Kāpēc viņi ir tādi? Pubertāte? Problēmas ģimenes dzīvē? Maniakālas depresijas? Es teiktu, viss minētais. Tomēr galvenokārt, tā ir depresija.
  
  Jā, rudens maniakālo depresiju laiks ir sācies. Jau kopš pirmdienas ikrīta ķīmijas un vācu valodas stundās Mārtiņs gaužas par depresiju. Alkohols ir vienīgais antidepresants, saka viņš. Es tam daļēji piekrītu. Cilvēki paliek stulbi. Savukārt es uzjautrinos. Savādi, bet fakts- depresīvo tīņu manifesta rezultātā - muļķa bedrītē ieripoju es.
  Taustoties ar rokām gar ar 'pasmejies par visu!' pavēlēm aprakstītu sienu, es lēnām kāpju pazemē. Siena paliek. Arvien dziļāk. Un taustos dziļāk...
  
  ***
  
  ....līdz nonāku samērā platā kāpņutelpā. Nobružātas sienas. Sapelējušas strīpainu tapešu paliekas. Aprūsējušas caurules. Bet tur ir gaišs. Pa izsistajiem kāpņutelpas logiem spīd dūmakaina gaisma. Tik tiešām, dūmakaina! It kā migla, kurai momentāli triektos cauri miljoniem saules staru. Spoža, bet maiga tā bija.
  Es gāju uz kino pa trepēm augšup. Filma būs par vampīru slepkavu. Ar labiem skaņu efektiem. Es gāju un piekusu, un apsēdos uz paaugstināta lieveņa. Dīvaini, tas bija pus metru augstumā no zemes. "Ērta sēdvieta," es nodomāju un apsēdos. Sēdēju un smēķēju. Man pretīm, pa trepēm augšup, skrēja kāda meitene. Pieklājīgi piecēlies kājās, ieskatījos viņā. Viņa apstājās un, trakām lopiņa acīm, ieskatījās manī. Tā mēs stāvējām sekundes divas vai trīs, līdz kautrīgā, saraustītā valodā viņa iečukstēja: "Man jāskrien, piedod, mani 73. stāvā gaida māte! Gan jau kādreiz tiksmies." Un nevainīgi noskūpstīja mani uz vaiga.
  Meitene steidzīgi devās augšup pa kāpnēm.
  Es samulsu. Viss bija tik paredzams. Katrs vārds, katra darbība. Smarža- neizsakāmā. Soļi, ievainotais skatiens. Bet ne jau tas mani mulsināja.
  Es piesardzīgi viņai sekoju. Sekoju desmit, divdesmit stāvus, līdz 32. viņa strauji apstājās. Apsēdās uz trepēm un raudāja. Nu saule vairs nespīdēja, burvīgā dūmaka bija zudusi, savēlušies melnie mākoņi vēstīja par lietus tuvošanos. Es zināju, par ko viņa raud. Zināju pavisam skaidri. Viņas māte nomira pirms 10 gadiem ar tuberkolozi, kas šajā mitrajā un drēgnajā namā nebija reta parādība. Viņa sēdēja un klusi šņukstēja. Viņa šņukstēja un domāja par mani, par to, ka melojusi man, par to, ka vairs nekad mani nesastaps. Pēc tam, pieslējusies kājās, ar piedurkni izbraukājusi asarojošās acis, viņa skrēja tālāk. Skrēja uz 73. stāvu sastapt māti. Viņai bija skaisti melni mati un oģļu acis. Viņa bija jauna.
  
  Ikdienas, kad atpūšos 12. stāvā, viņa man paskrien garām. Laika gaitā es ievēroju, ka, skrienot man garām, viņa palēnina gaitu. Kaut vai nedaudz, bet palēnina. Un ar katru reizi ietur mazāku distanci starp sevi un mani. Kaut kāds nezināms spēks sauc viņu pie manis. Kā arī mani pie viņas. Bieži dzirdu attālus šņukstus, un es zinu, ka tā ir viņa. Viņa 32. stāvā. Apraudam sevi, savu māti un melus. Kopš mulsinošās saskriešanās 12., ar viņu vairs netiku runājis nekad.
  
  Meitene nomira no turberkolozes pēc 10 gadiem. Šajos gados viņa bija zaudējusi cerību . Ar katru gadu, viņas soļi palika gausāki, skatiens - duļķains un neizteiksmīgs, kvēlojošās ogļu acis- kā ar ūdeni apdzēsti pelni. Viņa mira tur pat, kur viņas māte- 73. stāvā.
  
  Vakaros bieži iznāku kāpņutelpā, lai uzsmēķētu.
• Current Music: Ovum - Epepe
• 17 atstāja kaut koatstāj kaut ko