vakarnakt pirmo reizi mūžā noripoju pa trepēm. gribētos bilst, ka nebija nemaz tik traki, kaut gan trepes bija pagaidu, proti, ar izvirzītiem dēlīšiem, aiz kuriem balstīt kāpēja pēdas. tagad guļu un ēdu grauzdētas mandeles, gribētos bilst, ka es tās ēdu ar tādu naidu, ka gribot negribot prāta izraisītā pataloģija, proti, domāšana, izraisa neaprakstāmas sāpes. prieks, ka vismaz es nebiju tā čiksa, kas dejodama laistījās ar sūdīgu alu un vēlāk publiski sauļoja savas ģenitālijas. es publiski rādīju savu bālo pakaļu un dzēru visu, kas it kā reibina. pasākums norises vieta - daugmale, jaunceltne (gandrīz pabeigta), visnotaļ burvīga vieta daugavas krastā. nu jau vairs neēdu riekstus, tagad iešu apsmērēties ar kaut ko ziļonkveidīgu. dziedē brūces, ulv, pats vainīgs.