Stāsts par kādas sporta skolas audzēkņiem, viņu dzīvi, vērtībām un savstarpējām attiecībām. Darbības telpa - imitēta sporta zāle, kura reizē arī ir internāta istabiņa, izklaides vieta un viss pārējais, uzsverot, ka tur esošo jauniešu dzīve ir sports, sports un vēl 30 reizes sports. Padomju Savienības pēdējie gadi, tātad laiks īsi pirms politiskajām pārmaiņām, taču tas neliek aktieriem valkāt mūslaiku botas un citu mūsdienu atribūtiku. šķiet, ka izrādi veidojot, Vaivars ir pārlieku pārcenties, jo viss ir tik pārsātināts un piebāzts ar truliem jociņiem (par kuriem cilvēks, kurš man sēdēja aiz muguras skaļi zviedza, novezdams mani tuvu dusmu lēkmei), ka iestudējums atgādina par kādu debilu Holivudas gabala teatralizāciju, Not another teen movie, piemēram. Izrādē pārsvarā spēlē jaunie aktieri, kuri, šķiet, kādu ilgāku brīdi pirms tam ir cītīgi gājuši uz sporta zāli un cilājuši dažnedažādus smagus priekšmetus. Skatītājus no spēles laukuma atdala tīkls, kas spēlē krātiņa nožogojuma lomu izrādē, taču tas nespētu pasargāt no gadījuma, ja kāda no izrādē lietotajām špagām lidotu skatītāju virzienā. Darba pilnas rokas ir visai komanda, jo rekvizītu ir ārkārtīgi daudz, skaņai un gaismai arī darāmā netrūkst, tāpat arī aktieriem. Vaivars viennozīmīgi ir pārcenties, visu mēģinādams panākt perfektu, bet tieši tas ir izbojājis absolūti visu. Ilgu laiku nebiju spējis saprast galvenās lomas tēlotājas Ingas Misānes krievu akcentu, taču šajā izrādē viņa beidzot atklāja savu trumpi - viņa ir no Latgales un pārsvarā visus savus tekstus, kas ir izrādē, runā latgaliski, kas visu padara humoristiskāku. Jurim Hiršam, kurš pašā sākumā nododas izdarībām ar "tējas sēni", manuprāt, ir nepareizi interpretēta loma, jo viņš klīst apkārt it kā nespēdams atrast sev vietu; tikai beigās atklājas, ka viņš arī ir sprinta treneris, tikai kurš trenē ne tos spējīgākos sportistus un mēģina pārvilināt pie sevis spējīgos. Treneru darba metodes arī ir apšaubāmas un klaji netolerantas, uzaudzinot dumjus cilvēkus, kas vairākkārt tiek aktualizēts izrādē. 3 istabiņas biedrenes, sprinta skrējējas: Mila Bacila, Sveta Kometa un Galka Matalka, cīnās par savu vietu sacensībās un trenera acīs, kurš ir pedofils un izvairās no patiesības. Lisnera (sprinta treneris) tēlojums ir ārkārtīgi labs un precīzs. Personāži savos savstarpējos dialogos neskopojas ar rupjām frāzēm, veltīdami tās, kam nu pagadās. "Pareizo" meiteņu partnera izvēles vērtību skala ir apšaubāma un tiek pamatota ar sportista cienīgiem argumentiem: "Katra cienīga skuķene sev izvēlas džekus no nažiem (futbolistiem), nu tos var atšķirt pēc tā, ka tie vienmēr ir sasmaržojušies ar ārzemju odekoloniem, jo bieži braukā, spēlējot ārzemēs, un kules tiem ir līdz ceļgaliem, turpretim vieglatlēti smirdot, jo nekad nemazgājoties, bet paukotāji esot duļķaini un tiem ir uzvilktas bikses līdz pupiem". Kas nu kuram skaitās spēcīgs arguments... Tā ir sporta skola, kur netiek šķirots absolūti neviens - džeki sit meitenes (ārkārtīgi bieži), meitenes sit džekus un pa starpai parunā vēl par mīlestību un aizliegtajiem preparātiem, no kuriem sievietēm uz krūtīm augot spalvas. Par kulta rituālu bija kļuvuši līmes ostīšanas vakari, kuri tad nu tika atzīmēti kā svētki. Kairišas Taņas tantes un Jakovļeva sporta skolas direktora tēlojums, liek atzīt, ka šie aktieri ir savā profesionalitātes maksimumā - viss ir tik dabisks un nesamākslots. Jauniešiem ir tikai 2 iespējas: būt starp pasaules labākajiem, vai slaucīt ielas. Un visi ir gatavi sasniegt jebkādiem līdzekļiem pirmo variantu. Dažiem paveicas, citiem ne. Savstarpējās attiecības ir tik nokaitētas, ka sliktāk būt jau vairs nevar. Katrs cīnās pats par sevi, nomelnojot citus.

Es pat nezinu, kādai mērķauditorijai šī izrāde ir domāta. Tā savā būtībā ir tik vulgāra un rupja, ka man bija grūti izdabūt no sevis smieklus par to, ko pasniedz režisors. Izrāde, kurā nav jādomā, te viss ir kā uz delnas, salīdzinājumā ar "Kam no Vilka kundzes bail?", kur joki ir asprātīgi un sarkastiski, taču tie nav bezgaumīgi. Ja es būtu aktieris, tad bēgtu no Vaivara kā no velna, jo viņš spēj atņemt pašcieņu. Bindemaņa mūzika ir reti bezgaumīga un kaitinoša; man bija cerība, ka viņš spēj uztaisīt arī kaut ko labu, bet nu arī tā ir pazudusi. Vaivars ir izdarījis pārāk daudz; lai nu kā, bet varbūt lētticīgs skatītājs arī noticētu un būtu šokēts par to, ko būtu redzējis un nospriedis, ka visās sporta skolās ir tā, bet par cik es tāds neesmu, man patīk pielietot domāšanas procesu savā galvā, es ne sūda neticu tam, ko redzēju. Fikcija. Es uz šo izrādi otrreiz vairs neietu.