Pēdējā laikā manā dzīvē uzrodas (daudzi paliek) tādi cilvēki, kuri sevi ārkārtīgi slavina, stāsta man par to, cik labi kaut ko spēj izdarīt. Nedod Dievs vēl paņem un palasa kādu manu garadarbu un tad ar ārkārtīgi milzīgu pašcieņu izvaro darbu līdz pēdējam vārdam. Un tad ir lepni par sevi, ka vismaz savās necilajās domās ir par mani pārāki. Šādi cilvēki man ārkārtīgi riebjas un liekas pretīgi - ir prasīgi pret citiem un ārkārtīgi kritiski izturas pret visu, ko nav radījuši viņi paši un sevi saaudzē kur nu vien ir tāda iespēja. Piedodiet, ar mani tā neies cauri. Es gluži vienkārši kādā brīdī bez ārējām pazīmēm varu ņemt un neizturēt un sākt strauji nolikt pie vietas šādas manās acīs necienījamas dvēseles. Un tā es sev iegūstu ienaidniekus, jo redz, viņš ir uzdrošinājies pateikt man ko tādu, ko neviens nedrīkst atļauties, aizvainojis ar savu kritiku mani līdz sirds vai nezin kādiem vēl dziļumiem. Es esmu vienlīdz prasīgs gan pret sevi, gan citiem, un ja kaut kas neatbilst maniem uzskatiem par attieksmi, lietām, vai ko citu, tad kopīga valoda nav iespējama. Sevi ir jāvērtē tāpat kā citus indivīdus. Un ja vēl kritiķis uztaisa tādu pretīgu, glumu smaidu, tad tā vien kārojas tādam kraut pa zobiem, kurš, protams, nesmaida aiz tā, ka dzīve laba, bet gan ārēji pauž savas emocijas par viņaprāt taisnīgo kritiku un objektīvo novērtējumu vai ko citu.